Šodien mūsu audžumeitiņai ir svētki – viņai paliek 5 mēneši! Svētki arī mums – jo tieši pirms trīs nedēļām viņa pārradās mūsu mājās.
Kāds šis laiks ir bijis? Ak… visāds. Pamazām sākam “atkost” dažādas audžumeitiņas vēlmes, vajadzības un veidu, kā tās tiek izpaustas. Iepazīstam viņas smaidus, viņas raudas, viņas nogurumu. Šo trīs nedēļu laikā audžumeita ir ļoti izmainījusies – sākot jau ar ķermenīti, kurš nu vairs nav tik ļoti tonusiņu sasaistīts un akmens ciets, vaidziņiem, kas smaida savā veselīgajā apaļīgumā un pirmajiem apvelšanās mēģinājumiem. Ir izmainījies arī viņas skats uz apkārtnotiekošo – viņai ir ārkārtīgi ass un zinātkārs skatiens! Jāsaka gan, par laimi, mūsu audžumeitiņa aprūpes namā paguva nodzīvot tikai vienu nedēļu – mazulītē pagaidām nav redzamas izteiktas traumatiskas sekas, ko šis laiks būtu atstājis. Par to liels prieks!
Ir bijuši arī ārkārtīgi nogurdinoši brīži. It sevišķi grūta bija tieši pirmā nedēļa. Atceros vienu mirkli – audžumeitiņa istabas tālākā galā raud, pusotrgadīgās Katrīnas ziņkārīgās rokas sniedzas pēc atdzisušas kafijas krūzes, bet es tikmēr, vēdera vīrusa nomocīta, steidzos uz tualeti un cenšos, piedodiet, neizvemties uz grīdas. Jau pēc mirkļa esmu izplūdusi asarās, pārgurusi un domāju: “Kāpēc es vispār iedomājos, ka ar kaut ko tādu spēšu tikt galā?!” Jā, pirmajās dienās pārguruma un nespēka asaru kamols kaklā iestrēga itin bieži. Šajos mirkļos tik stiprinoši bija redzēt Kārļa nosvērtību un mieru. Viņš tik lieliski “žonglēja” ar jaunajiem pienākumiem, darbu, Katrīnu un Jēkabu, sadzīvi… Protams, es zinu, ka arī viņam šīs pārmaiņas bija grūtas, bet šādā krīzes brīdī viņš patiešām ir bijis visas ģimenes stiprais plecs.
Atminos, kā, aptuveni divas nedēļas pēc audžumeitas ierašanās, es atslīgu klubkrēslā, Katrīna man blakus mīļi čubinājās, audžumeitiņa klēpī tukšoja pudelīti, un es apjautu, ka visbeidzot varu šo mirkli izbaudīt. Ka jūtos laimīga. Mirklis gan bija īss, tomēr tas deva jaunu sparu!
Pirms pāris gadiem tetovējumā es iededzināju sev atgādinājumu, tādu kā moto, tādu kā lūgšanu un apņemšanos : “Sūti mani”. Šie vārdi nāk no stāsta Bībelē, kur Dievs vēro cilvēkus un meklē kādu, kas atsauktos Viņa uzdevumam. Un kāds vīrs Dievam atbild: “Redzi, es esmu šeit. Sūti mani!” Šis mazais atgādinājums man ir bijis kā tāda sīka kniepadata pie sirdsapziņas, kas neļauj atslābt un palīdz doties tur, kur varbūt nemaz nevēlos, un darīt to, ko man varbūt gribētos, lai dara kāds cits.
Savukārt uz mana laulības gredzena stāv iegravēti vārdi “Es izvēlos.” Toreiz, pirms sešiem gadiem, es biju nedaudz sabijusies no lielā “jā vārda” un visa nezināmā, ko tas sev līdzi nesīs. Šos vārdus iegravēju kā atgādinājumu, ka mīlestība lielā mērā ir izvēle. Un tā ikkatru dienu ir jāpieņem atkal no jauna!
Cik interesanti, kur šīs divas īsās frāzes – “Sūti mani. Es izvēlos.” – mūs ir aizvedušas. Līdz šim mirklim, kad virtuves izlietnē slejas milzīgs netīro trauku kalns, izmazgātā veļa jau kādu nedēļu krājas lielā čupā, mani acu plakstiņi līp ciet, taču es esmu laimīga. Jo blakus istabās jau atkal čuč trīs mazas sirsniņas. Un mazākā no tām arvien ciešāk iegulst arī manā sirdī.
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
