Bērni mācīsies tikai tad, ja viņi jutīsies droši

Autore

Džeklīna Čītema, franču un vācu valodas skolotāja 5.-12. klasēm Lielbritānijā.

Džekelīna Čītema ir mācījusi vācu un franču valodu 20 gadus 3 dažādās skolās. Pa šo laiku viņa ir arī uzņēmusies dažādus papildus pienākumus; viņa ir bijusi metodiskā darba vadītāja svešvalodu fakultātē; audzināšanas darba organizatore vairākām klasēm un nesen arī metodiskā darba vadītāja atbalstam skolēniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā valoda.   Viņa ir mūžizglītības piekritēja un katru gadu cenšas iemācīties kaut ko jaunu. Pēdējos gados viņa ir iemācījusies distanču slēpošanu un “ceroc” dejas. Pašlaik viņa studē psiholoģisko konsultēšanu un māca svešvalodas vidusskolas klasēm.

Kā var palīdzēt bērniem justies droši mācību stundās?

Pirmajā skolā, kur es strādāju, skolas psihologs, Niks Laksmors (Nick Luxmoore) mēdza teikt:

Kā tad mēs, skolotāji, varam viņiem palīdzēt justies droši savās mācību stundās?
Lūk, dažas izmēģinātas un pārbaudītas idejas:

1. Robežas

Bērni pretojas robežām, jo viņi grib pārliecināties, ka tās tiešām PASTĀV. Robežas mums sniedz drošības sajūtu. Sākot mācību gadu, kādā no pirmajām mācību stundām uzaiciniet bērnus izveidot mācīšanās līgumu  un pielieciet to pie sienas skaidri redzamā vietā.  Noteikti varēsiet sagaidīt, ka bērni pretosies noteiktām robežām! Tas nav nekas personisks, viņi tikai meklē pārliecību, ka robežas ir “sveikas un veselas” un ka tās darbojas.  Maigs, bet tomēr stingrs atgādinājums par klasē kopīgi izstrādātajiem un pieņemtajiem noteikumiem palīdzēs lielākajai daļai jauniešu, jo viņiem pašiem bija iespēja tos izveidot. Mācoties psiholoģiskās konsultēšanas apmācības kursā, es nesen piedzīvoju pati šo drošības sajūtu, kas rodas tad, kad grupai tiek dota iespēja ieņemt vadošu lomu. Mācību gada sākumā mēs kā studentu grupa izveidojām rakstisku līgumu, lai noteiktu konkrētas konfidencialitātes robežas. Mācību procesā tas noteikti sniedza man lielāku drošības sajūtu, kas ļāva man grupā runāt brīvāk.

2. Attiecības

Laimīgas, uzticamas attiecības ar skolotājiem ir drošas. Kā tās var veidot? Aplūkosim šo jautājumu, kā piemēru izmantojot bankas kontu.  Mēs visi gribam bankas konta atlikumu, kas ir plusos, nevis mīnusos. Jo lielāks atlikums, jo labāk. Tad mēs varam izņemt kādu summu, un kaut kas vēl paliks mūsu rīcībā nākotnē.

Es vēlos, lai manas attiecības ar skolēniem vienmēr ir “plusos”. Visu laiku meklēju iespējas pateikt kaut ko pozitīvu, apliecinošu un patiesu, lai attiecības tiktu stiprinātas. Tas varētu būt visai klasei, kā piemēram – “Paldies, man šodien ļoti patika pavadīt laiku kopā ar jums,” vai – “Malači! Šodien jūs esat apguvuši izaicinošu gramatikas konstrukciju!” Es arī gribu iedrošināt atsevišķus skolēnus, it īpaši tos, kuri pret mani ir ļoti izaicinoši vai ieslēgti sevī. Par izaicinošajiem es cenšos noskaidrot, kādas lietas viņiem labi padodas, un ar viņiem par to runāt.  Kautrīgajiem es klusi pasaku kaut ko pozitīvu, kamēr visi pārējie pilda uzdevumu. Piemēram, “Man liekas, ka tu patiešām esi sapratis šo vielu. Malacis!  Tu ļoti labi koncentrējies.” Es to visu daru, lai tad, kad rodas vajadzība labot kādu nevēlamu uzvedības izpausmi, mūsu starpā jau ir pozitīva saikne, kas ļauj man tikt galā ar visu situāciju daudz vieglāk.
Vienkāršs veids, kā veidot un stiprināt attiecības, ir ieradums sasveicināties ar katru skolēnu pie klases durvīm, izveidojot acu kontaktu ar smaidu.

3. Valoda

Šis punkts ir cieši saistīts ar iepriekšējo. Kā skolotāja es daudzus gadus izmantoju ļoti negatīvus izteicienus savās mācību stundās.  Pagāja vairāki gadi, kamēr es sapratu – jo neitrālāku, apstiprinošāku un iedrošinošāku valodu es izmantoju, jo drošāk bērni lūdz palīdzību. Lielāko daļu manas negatīvas valodas es iemācījos savos skolas gados. Kad sāku strādāt par skolotāju, pavisam dabiski, es runāju tieši tāpat, kā runāja mani skolotāji. Tāpēc es par to sevi nešaustu. Ir liela atšķirība starp – “Beidz vilcināties, Jāni! Ķeries klāt pie darba!” un – “Ļoti labi, Jāni, tu jau esi uzrakstījis virsrakstu. Vai tev vajag palīdzību, lai sāktu rakstīt ievadu?”  Jo mazāk konfrontējošu valodu mēs izmantosim, jo drošāk bērni jutīsies mācoties. Tas noteikti prasīs treniņu, bet pēc savas pieredzes varu apliecināt, ka jūs jutīsieties daudz laimīgāki savās mācību stundās.

Interesējieties par saviem skolēniem! Viņi ir cilvēki ar daudzveidīgiem vaļaspriekiem. Varbūt jūs ar vienu laipnu uzmundrinājuma vārdu dosiet viņiem drosmi un pārliecību lolot savas aizraušanās un sapņus.

4. Jautrība

Ja Jūs esat priekšmetu skolotājs, uzziniet no klases audzinātājas, kas katrai klasei patīk, vai jautājiet skolēniem, kādas aktivitātes sniedz viņiem lielāko prieku. Ik pa laikam dodiet viņiem iespēju ierosināt un izvēlēties stundas aktiviatātes – varbūt  būsiet pārsteigti, cik pozitīvi viņi uz to atsauksies. Tā varētu būt maza viktorīna, ātras sacensības stundas beigās, lai mutiski pārbaudītu, cik labi viņi ir sapratuši mācību vielu, vai uzdevums izspēlēt smieklīgus scenārijus, kurus viņi paši izveido ar radošu domāšanu un fantāziju.

Nesen attālināti mācīju saviem māsas dēliem franču valodu. Viņi gribēju iemācīties, kā nopirkt kruasānus konditorejā. Izspēlējot šo scenāriju, viņi nopirka tūkstošiem kruasānu un simtiem bagešu, un nabaga pārdevējs bija apjucis. Mēs ļoti daudz smējāmies, bet viņi arī iemācījās dažus vārdus franču valodā.

5. Kā ir ar Tevi? Cik droši Tu jūties?

Esmu mācījusi klases, kurās jutos ļoti droša un brīva, bet bija citas, kur stundās es baidījos, jo es zināju, ka daži skolēni slikti uzvedīsies, un šaubījos, vai vispār notiks jebkāda veida mācīšanās. Kad jūtos nedroši, tas ietekmē manu spēju skaidri runāt, un es sajaucu vārdus. Vienkārša stratēģija, kuru var pamēģināt šādās situācijās, ir pārliecināties, ka pašas prātā tu runā ar sevi laipni.  “Es daru labāko, ko spēju, laikā, kas man ir dots” – tā ir devīze, kuru man iemācīja kāds kolēģis pirms dažiem gadiem.

Atceros kādu 8. klasi, kurā es jutos ļoti nedroša. Man pietrūka pārliecības, ka vispār varētu viņiem kaut ko iemācīt. Tajā situācijā labs risinājums bija mainīt savu mācīšanas stratēģiju. Es mazāk mācīju frontāli. Tā vietā es uzdevu grupu darbu. Tad es gāju pie katras grupas, lai mācītu un iedrošinātu.  Tas man arī palīdzēja veidot attiecības ar bērniem individuāli. Vēl viena stratēģija man palīdz, plānojot stundas. Tad, kad jūs plānojat darbu, kurus bērnus visvairāk turat prātā? Vai jūs plānojat motivētiem skolēniem vai fokusējaties uz tiem, kuri uzvedas ļoti izaicinoši?  Es sapratu, ka tik ļoti uztraucos par traucētājiem, ka manī veidojas liela pretestība labas stundas plānošanai. Veidojot interesantu stundu, man tomēr vajadzēja fokusēties uz tiem skolēniem, kuri patiešām gribēja mācīties, un tad pielāgot savas mācīšanas stratēģijas tiem, kuri traucēja.

Nobeigumā, vēlos dalīties ar vārdiem, kuri bieži tiek piedēvēti Platonam, bet kurus, visticamāk, teicis mācītājs Džons Votsons:

Un pats galvenais, esiet laipns pret sevi. Jūs veicat ļoti izaicinošu darbu. Rūpējieties par sevi!