Pieredzes stāsti

Sirds Saruna ar psihologu Intu Lākuti par vēlmi sodīt savu ķermeni un nomirt; par nometni, kas bijis pagrieziena punkts Intas dzīvē un atlabšanā. Par dzīvesspēku, līdzjūtību pret sevi un reproduktīvās traumas pārrakstīšanu.

Man paveicās ar lieliskiem skolotājiem un izglītības sistēmu, kas tika galā ar manām uzvedības problēmām.

Pozitīvu attiecību veidošana ar jauniešiem, klausoties viņu iecienīto mūziku.

Mēs visi esam spējīgi reaģēt labestīgi un pacietīgi pat tad, kad mēs varbūt to īsti negribam.

Intas Dobeles adopcijas stāsts sākās pusotra gada vecumā, kad viņu no Rīgas adoptēja uz Liepāju. Par to, ka viņa ir adoptēta, Inta uzzināja vien 27 gadu vecumā.

Atklāta dalīšanās ar pieredzēto, motivāciju, bažām un svētībām, kā arī atbildes uz jautājumiem.

Pārsteidzošākais bija tas, ka visvairāk tas bija darbs nevis ar bērnu, bet tas darbs bija man pašai ar sevi.

Mēs sapratām, ka varam būt audžuģimene bērnam uz īsu laiku — kamēr nokārtojas viss ar bioloģisko ģimeni vai kamēr atrod adoptētājus.

Bieži vien mēs savā prātā izdomājam dažādus nezināmus bubuļus, kas mūs biedē, bet reālajā dzīvē viss izrādās pavisam citādāk.

Vadimam un Lilijai ir četri adoptēti bērni – ar smagām traumām, kas gūtas bioloģiskās ģimenēs.

Audžumamma Dace: “Es varu aprūpēt, izcīnīt dakterus un samīļot, bet nevaru iedot TO mammas mīlestību.” Lejiņu ģimenes stāsts