Benita Muceniece, audžumamma: Mēs pirms 14 gadiem ar vīru sākām uzņemt audžubērnus pēc tam, kad trīs gadus bijām uzņēmuši apmaiņas skolniekus, jo sapratām, ka spējam uzņemt bērnus un arī atdot, bet viņi šā vai tā paliek mūsu bērni visu mūžu. Mans moto ir tāds, ka es neesmu mamma, bet esmu papāmiņa — vecmāmiņa, un vecmāmiņas katram bērnam var būt daudz.
Aigars un Andra Hmeļņicki, audžģimene: Mums piezvanīja un teica, ka ir divi puisīši, kuriem ļoti vajadzīgas mājas. Mēs sajutām sirdī, ka tie ir mūsējie, un nu jau kopš aprīļa mums ir trīs bērni. Protams, katrs viņu sasniegums ir arī mūsu visu sasniegums. Ja mēs kļūstam par audžuvecākiem mīlestības vadīti, tad ieguvums ir ļoti liels visiem — gan mums pašiem, gan arī bērniem.
Ilona Āboliņa, audžumamma un adoptētāja: Bērni ienāca mūsu dzīvē, un patiesībā tas ir tāds Dieva pirksts. Katrs bērns jebkurā ģimenē ienāk kā Dieva dāvana. Kad mums bija tikai 18 un 19 gadi, mēs paņēmām savā ģimenē divus bērnus — brālīti un māsu. Viņa izauga liela, bet bija nonākusi bērnu namā, kur satika puisīti, kurš bija bez vecākiem kopš dzimšanas. Viņa šo stāstu padalīja ar mani, un es vienkārši par to atcerējos un lūdzu Dievu, lai šim bērniņam būtu ģimene. Beigās mēs kļuvām par šī puisīša ģimeni. Kas man visvairāk emocionāli aizskāra — iepazīšanās procesā, kad gājām cauri statusu saņemšanas procedūrai, mums bija jāved šis puika atpakaļ uz bērnunamu. Kad viņu vedām, viņš uzlika galvu man uz pleca, un manās plaukstās lija viņa asaras.
Sigita un Edgars Piruškas, audžģimene: Sākot šo procesu, satikām atbalsta centra “Tilts” cilvēkus un daudz ko jaunu uzzinājām. Sapratām, ka viss nebūs rožaini, bet tas mūs uzrunāja — tas ir reāli, ka tās nav nekādas pasakas, viss tas ir pārvarāms. Kad Valdis ienāca mūsu dzīvē, tas bija ļoti jauks moments, un joprojām par to esmu priecīgs. Patiesību sakot, visvairāk biedē nezināmais — kā būs, kas būs, cik grūti vai cik viegli būs. Bet tās bailes pazuda tajā brīdī, kad mēs bērniņu paņēmām slimnīcā. Bieži vien mēs prātā izdomājam nezināmus bubuļus, kas mūs biedē, bet reālajā dzīvē tas ir pavisam citādāk.
Maija Kavosa, audžumamma un adoptētāja: Tas ir vienkārši lēciens — jums jālec iekšā, un pēc tam jūs mācīsieties peldēt. Ticiet man, to glābšanas vesti, ja jums tāda būs vajadzīga, jums iedos atbalsta centrs “Tilts.”
