Madara un Markuss Jānis Stepiņi, audžģimene: Mēs par audžuģimeni kļuvām jau kādus trīs gadus atpakaļ, bet reāli sākām uzņemt bērniņu ģimenē burtiski mazāk kā pirms nedēļas. Tā mums ir pavisam jauna un svaiga pieredze. Ejot kursos un mācoties par to vairāk, sapratām, ka tās ir vērtības, kas ir tuvas mūsu sirdij, un ka mēs varam dot iespēju parūpēties par tiem, kas ir mazāki vai vājāki. Mēs nolikām mērķi palīdzēt, kaut uz īsu brīdi, bērniņam, dot viņam ģimenisko vidi.
Lielākais izaicinājums bija nezināmais, bet mēs sapratām, ka varam būt audžuģimene bērnam uz īsu laiku — kamēr nokārtojas viss ar bioloģisko ģimeni vai kamēr atrod adoptētājus. Mēs varam būt starpposms, kas bērniņu uzņem, aprūpē un apmīļo, un pēc tam palaiž tālāk. Ir bijuši daudz pārsteigumu, un tie ir bijuši ļoti pozitīvi. Lai arī mēs paši uzņemam bērniņu un tā ir mūsu atbildība, esam saņēmuši lielu morālu un emocionālu atbalstu gan no “Tilta,” gan no citām audžuģimenēm. Tas ir bijis ļoti svētīgi un vērtīgi.
Ne visiem ir jābūt audžuģimenēm vai adoptētājiem, bet es ticu, ka ir daudz cilvēku, kas tam ir aicināti, lai gan viņi varbūt to vēl neapzinās. Ieteiktu sākt ar kursiem, ko piedāvā atbalsta centrs “Tilts,” un tad varbūt procesā saprast un izvērtēt savu aicinājumu. Atvērt sirdi, painteresēties mazliet vairāk, un skatīties, kur tas aizved.
Mēs nekad nevarēsim atbildēt uz visiem jautājumiem, bet varam iet soli pa solim. Galvenais ir atvērta sirds un būt patiesam pret sevi.