Vai atminieties foto ar divus gadus jauno puisīti no Sīrijas, kurš tika izskalots Turcijas piekrastē? Es ļoti labi atminos to dienu, kad izlasīju traģisko vēsti. Tas bija 2015. gada septembris. Es gāju pa ceļu, garām traucās mašīnas, cilvēki, malkodami lielas lattes, devās savās gaitās. Bet mana pasaule bija uz mirkli apstājusies. Es raudāju, bāros, iekšēji lādējos par to lielo netaisnību, un atkal no jauna raudāju. Un tad es pieņēmu lēmumu, kas jau vairākus mēnešus mūs ar vīru nelika mierā. Kaut kas ir jādara! Tepat Latvijā ir simtiem bērnu, kas arī slīkst. Slīkst vienaldzībā, novārtā, badā, netīrībā, atstumtībā. Bet ko tikmēr daru es? Es aizeju savās siltajās mājās, uzklāju savam puikam baltu paladziņu, uzvāru tēju un uzlieku datorā skatīties realitātes šovu, vienlaicīgi pilnīgi noslēdzoties no īstās realitātes, kas ir aiz durvīm.
Tomēr tā diena bija citāda. Todien mana sirds sāka spuroties pretī. Pāris turpmākos mēnešus mēs ar vīru meklējām informāciju par dažādiem iespēju veidiem, kā iesaistīties un palīdzēt, līdz nonācām līdz lēmumam kļūt par aužuģimeni. Jeb, vienkāršiem vārdiem, mēs gribam būt līdzās kādam bērniņam tajā ārkārtīgi grūtajā viņa dzīves brīdī, kad viņš tiek aizvests no savām mājām, līdz brīdim, kad apstākļi ir nokārtojušies un viņš var tur atgriezties, vai arī satiek savu jauno ģimeni – adoptētājus (vai aizbildņus).
Kad nu lēmums tika pieņemts, dažu mēnešu laikā nokārtojām papīrus, ieguvām atzinumu, ka esam “atzīti par labu esam” audžuģimenes pienākumu pildīšanai. Tajā brīdī uzzinājām, ka man zem sirds mājvietu ir atradusi maza dzīvībiņa, tāpēc “iepauzējām” visu procesu uz diviem gadiem.
Bet tagad, kad mazā dzīvībiņa, Katrīna, jau skraida pa māju, mēs turpinām iesākto un esam sākuši audžuģimenes apmācību kursu, kas ir pēdējais lielais posms pirms brīža, kad bērniņš ienāks mūsu ģimenē.
Ziniet, šobrīd sajūta ir nedaudz līdzīga kā tad, kad grūtniece gaida bērniņu. Es meklēju visu pieejamo informāciju, kāri lasu pieredzes stāstus, ar aizrautību eju uz kursiem. Tajā pat laikā ļoti labi saprotu, ka nekad nebūšu pilnīgi gatava tam brīdim, kad audžubērns būs klāt. Es nemaz nevaru iedomāties to milzu bagāžu, kas nāks līdzi mūsu audžubērnam. Lai arī dažus mēnešus vecs, visticamāk, viņš savā dzīvē būs jau piedzīvojis to, no kā cits tiek pasargāts visa mūža garumā. Un tā nu mums būs jāmācās būt līdzās tajā brīdī, kad mazais pamazām sāks savu bagāžu pakot vaļā. Daļu no līdzpaņemtā mēs kopīgiem spēkiem mēģināsim izdzēst, daļu mēģināsim mazajam palīdzēt pieņemt, vēl citu daļu pulēsim, kopsim un priecāsimies par to. Bet galvenais – mēs būsim līdzās un ļausim viņam tikt sadzirdētam.
Lai arī vēl kāds ceļš ejams, līdz iegūsim audžuģimenes statusu, jau tagad ir tukšuma sajūta mājās. Tā sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un mūsu audžubērnam ir laiks pārnākt mājās!
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
