Velsas sabiedriskās veselības dienests ir izveidojis video, lai palīdzētu mums saprast nelabvēlīgas bērnības pieredzes ietekmi uz cilvēka dzīvi. Ar viņu atļauju, tika radīta arī latviešu versija. Aicinu noskatīties, un pēc tam dziļāk aplūkosim pētījumu1, uz kura balstās mūsu zināšanas par šo tēmu.
(Latvijas statistika ņemta no pētījuma ziņojuma: “2011. gada pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi”.)
Apjucis ārsts aptaukošanās ārstēšanas klīnikā
(Informācija apkopota no acestoohigh.com)
1985. gadā kāds ārsts, vārdā dr. Felitti, kurš pirms pieciem gadiem bija dibinājis aptaukošanās ārstēšanas klīniku Kalifornijas štatā, bija apjucis. Viņš nevarēja saprast, kāpēc vairāk par 50% no klīnikas pacientiem izstājās no programmas. Viņu ļoti pārsteidza tas, ka gandrīz visi, kuri izstājās, jau bija veiksmīgi nometuši vairākus desmitus vai pat simtus kilogramu liekā svara, bet tomēr pameta programmu pusceļā un visu zaudēto svaru atkal atguva. Tā viņam sākās 25 gadu meklējumi, lai atrastu atbildes uz jautājumu – kāpēc?
Sākumā viņš pievērsa uzmanību pacientu svara “vēsturei”- kāds bija piedzimstot? Cik svēra, kad sāka skolas gaitas, kad sāka vidusskolā? Tad bija jautājumi par svarīgiem dzīves notikumiem – cik bija gadu, kad kļuva seksuāli aktīvs? Kādā vecumā apprecējās? Atbildes uz šiem jautājumiem nesniedza atbildes uz viņa jautājumu par izstāšanos no programmas. Tad vienā dienā viņš pieļāva kļūdu uzdodot jautājumu par vecumu, kad paciente kļuva seksuāli aktīva. Tā vietā, kur bija jājautā par vecumu, viņš jautāja – cik jūs svērāt, kad pirmo reizi bijāt seksuāli aktīva? Paciente atbildēja – 18 kilogrami. Atbilde ārstu tik ļoti pārsteidza, ka viņš to vēlreiz uzdeva, domājot, ka paciente nebija sapratusi jautājumu, vai ka viņš nepareizi dzirdēja viņas atbildi. Atkal viņa atbildēja – 18 kilogrami. Un sāka raudāt: “Man bija 4 gadi, un tas bija mans tētis.”
Turpinot intervijas ar pacientiem, ārsts saprata, ka liela daļa no viņiem bija cietuši no seksuālās vardarbības bērnībā. Kāda cita sieviete palīdzēja viņam saprast vēl kaut ko ļoti nozīmīgu. Viņa teica, ka ieguva 50 kilogramus liekā svara gada laikā pēc izvarošanas 23 gadu vecumā, paskaidrojot: “Liekais svars nozīmē, ka mani nepamana. Tad ārsts saprata – kaut arī šiem cilvēkiem bija 50, 100 vai pat 250 kilogramu liekā svara, viņi to neuzskatīja par problēmu. Viņiem, ēšana bija risinājums, nevis problēma. Pirmkārt, ēšana lika viņiem justies labāk, tāpat ka alkohola vai narkotiku lietošana, smēķēšana. Otrkārt, dažiem pacientiem liekais svars darbojās kā aizsardzība no nevēlamas seksuālās uzmanības, vai no vienaudžu vardarbības, jo citi bērni baidījās aiztikt tik lielu bērnu. Šādos gadījumos aptaukošanās ārstēšanas klīnikas pacienti izmantoja ēdienu, lai samazinātu stresu, trauksmi, bailes, depresiju un dusmas.
Lielais pētījums – Nelabvēlīgā bērnības pieredze (Adverse Childhood Experiences study)
No 1995. līdz 1997. gadam dr. Felitti un viņa kolēģi veica lielu pētījumu ar 17,421 cilvēkiem, lai labāk saprastu, kā nelabvēlīgā bērnības pieredze ietekmē pieaugušo veselību. Pētnieki uzdeva sekojošos 10 jautājumus par notikumiem pirmo 18 dzīves gadu laikā:
- Vai kāds no vecākiem vai citiem pieaugušajiem ģimenē bieži vai ļoti bieži tevi lamāja, apvainoja, pazemoja vai izturējās pret tevi ar necieņu?
– vai –
Radīja tev bailes, ka tiksi fiziski ievainots? - Vai kāds no vecākiem vai citiem pieaugušajiem ģimenē bieži vai ļoti bieži tevi grūstīja, raustīja, iepļaukāja vai ar kaut ko tev meta?
– vai –
jebkad iesita tik stipri, ka ievainoja tevi vai atstāja sitiena pēdas? - Vai kāds pieaugušais vai arī vismaz 5 gadus par tevi vecāks jaunietis/jauniete kādreiz pieskārās tev vai glāstīja tevi seksuālā veidā vai lika tev pieskarties viņa/viņas ķermenim seksuālā veidā?
– vai –
Nodarbojās vai centās iesaistīt tevi orālā vai vaginālā seksā? - Vai tev bieži vai ļoti bieži bija sajūta, ka neviens tavā ģimenē tevi nemīl vai arī neuzskata tevi par nozīmīgu vai īpašu?
– vai –
tavi ģimenes locekļi cits par citu nerūpējas, viņiem nav ciešu attiecību vai viņi neatbalsta cits citu? - Vai tev bieži vai ļoti bieži bija situācija, kad nepietika ēdiena, bija jāvelk netīras drēbes un nebija neviena, kas tevi aizsargātu?
– vai-
tavi vecāki bija pārāk piedzērušies vai narkotiku ietekmē, lai rūpētos par tevi vai aizvestu pie ārsta, kad tas bija nepieciešams? - Vai tavi vecāki jebkad dzīvoja šķirti vai izšķīrās?
- Vai tava māte vai audžumāte bieži vai ļoti bieži tika grūstīta, raustīta, iepļaukāta, vai viņai ar kaut ko tika mests?
– vai –
reizēm, bieži vai ļoti bieži tika spārdīta, iekaustīta, saņēma dūres sitienus vai arī sitienus ar kādu smagu priekšmetu?
– vai –
jebkad tika vairākkārt sista vismaz vairākas minūtes ilgi, vai viņai tika draudēts ar pistoli vai nazi? - Vai tu esi dzīvojis kopā ar kādu, kam bija alkohola atkarības problēmas vai narkomānu?
- Vai kāds no ģimenes locekļiem cieta no depresijas, bija garīgi slims vai mēģināja izdarīt pašnāvību?
- Vai kāds no ģimenes locekļiem nonāca cietumā?
Felitti kolēģis, dr. Roberts Anda, raudāja, kad skatījās pirmos pētījuma rezultātus, jo viņš saprata, cik ļoti respondenti bija cietuši bērnībā un kā šīs ciešanās ietekmē viņu pieaugušo dzīvi. Pētījuma rezultāti atklāja:
- tiešu saikni starp nelabvēlīgo bērnības pieredzi un pieaugušo hroniskām slimībām, garīgām slimībām, ieslodzījumu, un grūtībām darbā kā, piemēram, bieži kavējumi;
- 2/3 respondentu bija piedzīvojuši vismaz vienu nelabvēlīgo bērnības situāciju un, no tiem, 87% bija piedzīvojuši divas vai vairāk. Šīs lietas iet roku rokā, kā nelabvēlīgās pieredzes ‘buķete’. Piemēram, ja vecāks ir alkoholiķis, pastāv lielāka iespēja, ka ģimenē arī būs verbālā vai fiziskā vardarbība, šķiršanās vai garīgās slimības.
Ilgstošā toksiskā stresa rezultāts
Kopš pirmā pētījuma laika, mūsu zināšanas par nelabvēlīgo bērnības pieredzi ir strauji pilnveidojušās. Mēs arvien vairāk saprotam, kā stresa hormoni, piemēram, kortizols un adrenalīns, kuri uz īsu laiku palīdz mums reaģēt uz bīstamām situācijām, uzstāties uz skatuves vai sacensties sporta sacensībās, paaugstinot asinsspiedienu un sirds darbību, ietekmē bērna attīstību un veselību. Ja bērns dzīvo ilgstoši stresa situācijās, viņš tik ļoti labi iemācīsies “bēgt, cīnīties vai sastingt”, lai tiktu galā ar apkārtējiem draudiem, ka vairs nespēs nomierināties tad, kad draudu nav. Matemātikas stundā nebūtu iespējams koncentrēties uz mācību vielu, ja tev būtu sajūta, ka klases aizmugurē stāv kāds ar ieroci, ar kuru viņš tūlīt nošaus visus bērnus! Šādu stresu mēs saucam par “toksisko” stresu, kad kortizola un adrenalīna līmenis ir paaugstināts ilgstoši. Vairāki pētījumi liecina, ka šāds stress ietekmē smadzeņu daļas, kuras atbild par mācīšanos, atmiņu un emociju regulēšanu. Tas nozīmē, ka skolotājiem vajag mācību un disciplīnas metodes, kuras ņem vērā, ka šo bērnu smadzenes darbojas savādāk nekā tiem bērniem, kuriem nav nelabvēlīgās bērnības pieredzes. Mēs nevaram vienkārši teikt – “Koncentrējies!” vai, “Nomierinies!” un sagaidītu, ka viņi to spētu izdarīt.
Kā skola var palīdzēt bērniem ar nelabvēlīgo bērnības pieredzi?
Latvijas SOS bērnu ciemati ir izveidojuši bukletu “Skola ar izpratni par traumu. Traumas skarto bērnu atbalstīšana izglītības procesā”, kurā viņi paskaidro, kas skolā ir vajadzīgs, lai veidotu draudzīgu un saskaņotu atbalsta sistēmu:
- Maksimālā fiziskā un psiholoģiskā drošība visā skolas vidē.
- Centieni uzlabot skolēnu drošību šādās jomās:izcelsmes ģimene;
- vienaudžu atbalsts;
- prasmju attīstīšana;
- spēka/ietekmes apziņa;
- pašapziņa;
- attiecības un saiknes skolas sistēmā;
- garīgums/reliģija.
- Skolas personāla zināšanu pilnveide un labāka izpratne par traumas ietekmi uz skolēniem:
- spēja identificēt uzvedības izpausmes un reakcijas, kuru iemesls ir vai vai varētu būt traumatiskais stress;
- spēja atbilstoši reaģēt uz uzvedību, kuru izraisa traumatiskais stress. Iejūtīguma kultūras veidošana. Dalīšanās ar zināšanām, atvērtība pret šaubām un risinājumu meklēšana. Atzīšana, ka fundamentāla drošības sajūta, kas traumas skartajiem bērniem bieži trūkst, ir nepieciešams priekšnosacījums panākumiem mācībās.
- Sadarbošanās ar skolēnu vecākiem, dalīšanās ar zināšanām un pieredzi par to, kā atbalstīt traumētus bērnus.
- Šādu pasākumu nodrošināšana skolēniem:
- profilaktiskas programmas un psiholoģiski izglītojošas nodarbības, kuru mērķis ir uzlabot starppersonu prasmes un iekšējās prasmes;
- sporta, atpūtas, kultūras un mākslas aktivitātes, it īpaši mūzikas, dejošanas un teātra nodarbības, kas sniedz iespēju atbrīvoties no spriedzes, paust emocijas, panākt pašpiepildījumu un gūt panākumus jomās, kas nav mācību priekšmeti.
- Pārvaldības un reaģēšanas procedūru izveidošana krīzes situāciju risināšanai, piemēram, skolēnu agresijas vai pašagresijas gadījumā.
- Rīkošanās, lai palīdzētu skolotājiem izvairīties no sekundārā traumatiskā stresa un atbalstītu tos, kuri cīnās ar tā sekām.
- Skolas procedūru un noteikumu pārskatīšana un atjaunošana, tajos iekļaujot informāciju par traumu un traumatisko stresu; vajadzīgo izmaiņu reaģēšanas principos un metodēs.
- Daudzveidīga sadarbība ar citām organizācijām un institūcijām, partnerību veidošana. (26.lpp.)
Ļoti iesaku visiem skolas darbiniekiem izlasīt un iegaumēt informāciju šajā bukletā. PDF formātā (ar ļoti mazu šriftu) var lejupielādēt šeit, bet drukātā formātā (ar lielāku šriftu) var dabūt viņu birojā Senču ielā 4, Rīgā, LV 1012, tālrunis: +37167378353, epasts: [email protected].
Latvijā organizācija “PLECS” piedāvā maksas apmācību pedagogiem “Audzināšanas lietpratība pedagoģiskajā darbā ar skolēniem, īstenojot uzticībā balstītu sadarbības attiecību veidošanu skolas un pirmsskolas vidē”. Vairāk par to var lasīt šeit.
Labas ziņas!
Lasot par nelabvēlīgo bērnības pieredzi, var piedzīvot bezcerības sajūtu. Labās ziņas ir tādas, ka ir vairāki aizsargājošie faktori, kuri var mazināt šādas pieredzes ietekmi. Viens no šiem faktoriem ir: “Kad es biju bērns, skolotāji, pulciņu vadītāji vai arī citi pieaugušie, kuri nebija manas ģimenes locekļi, man palīdzēja, kad nepieciešams.” Strādājot skolā, mums ir lieliska iespēja kļūt par uzticības personu kādam bērnam, un mainīt viņa dzīves gaitu.
