03.11.2024., Kuldīgas baptistu draudze, mācītājs Mārtiņš Anševics
– Šodien “Bāreņu svētdienai” līdzās nāk arī tāds termins kā ADOPTĒT. Pēc būtības šis vārds nozīmē “pieņemt ģimenē”. Dažādos laikos, dažādās valstīs un kultūrās šī bērnu adoptēšana ir notikusi atšķirīgi.
– Piemēram Latvijā, lai to darītu ir jāiet uz bāriņtiesu kārtot adoptētāja statuss, kur tiek atzīts, ka esi spējīgs un tiesīgs kādu bērnu pieņemt savā ģimenē. Līdzīgi Latvijā ir jākārto audžuģimenes statuss, lai pieņemtu savā ģimenē bērnu līdz būs kāds kurš viņu adoptēs pavisam. Tāpat ir iespējams kārtot viesģimenes statusu ar kuru drīkst kādu bērnu ik pa laikam uzaicināt pavadīt laiku savā ģimenē un regulāri viņu apciemot.
– Tomēr pasaulē ir valstis, kur bērni bez vecākiem tiek pieņemti ģimenē bez formalitātēm un statusiem, jo bērns vienkārši blandās apkārt un nevienam viņš īpaši nerūp. Nereti pat nav zināms, ka bērns dzīvo bez vecākiem.
– JAUTĀJUMS: VAI BĪBELE ATBALSTA ADOPCIJU? VAI BĪBELE MUMS RĀDA KĀDUS ADOPCIJAS GADĪJUMUS?
Tad nu par dažiem piemēriem no Bībeles es arī šodien runāšu …
MOZUS UN FARAONA MEITA
– Iespējams ka kādiem no jums šis bija pirmais piemērs kas ienāca prātā. Atgādinot kas tad īsti notika mēs 2.Mozus grāmatas 1. nodaļā lasām ka izraēlieši atradās verdzībā Ēģiptes zemē un valdnieks faraons bija licis iemest upē visus ebreju zēnus tūlīt pēc dzimšanas – tātad nogalināt.
– Pēc tam notikumi ap Mozus dzimšanu notiek šādi: “Kāds Levija cilts vīrs nāca un ņēma sev sievu no Levija cilts meitām.Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Viņa redzēja, cik jauks tas bija, un noslēpa viņu trīs mēnešus.Bet, kad viņa to vairs nevarēja noslēpt, tad tā viņam pagatavoja šķirstu no niedrēm, notriepa to ar sveķiem un piķi, ielika tanī bērnu un nolika to niedrēs upes malā.Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai novērotu, kas tam notiks.Tad faraona meita nāca uz upi peldēties, bet viņas draudzenes pastaigājās upes malā. Viņa ieraudzīja šķirstu niedrājā, sūtīja savu kalponi un lika to atnest.Kad viņa to atvēra, tā ieraudzīja bērnu, un redzi, puisēns raudāja. Viņa iežēlojās par to un sacīja: “Tas ir viens no ebreju bērniem.”Tad viņa māsa sacīja faraona meitai: “Vai man iet un ataicināt tev kādu zīdītāju no ebreju sievām, kas tev bērnu var zīdīt?”Faraona meita sacīja viņai: “Ej!” Un jaunava aizgāja un aicināja bērna māti.Tad faraona meita sacīja viņai: “Ņem šo bērnu un zīdī to manā vietā, un es maksāšu tev.” Tad sieva paņēma bērnu un zīdīja to.Kad bērns paaugās, viņa veda to pie faraona meitas, un tas viņai kļuva par dēlu, un tā nosauca viņa vārdu: Mozus, jo tā sacīja: “Tāpēc ka es to no ūdens esmu izvilkusi.” (2.Moz. 2:1-10).
– Trīs mēnešus vecs bērns piespiedu kārtā tiek ielikts nelielā niedru šķirstā un atstāts pilnīgā Dieva ziņā. Ticot un cerot ka bērns neies bojā. Adopcija gandrīz vienmēr ir diezgan smags un izaicinājumu pilns lēmums. Faraona meita labi zināja, ka viņas tēvs – faraons ir licis ebreju bērnus noslīcināt. Šajā situācijā lēmums adoptēt mazo Mozu ir arī lēmums nepaklausīt sava tēva – Ēģiptes valdnieka oficiālai pavēlei un riskēt ar pašas drošību. Tā brīža oficiālajai rīcībai bija jābūt bērna iemešanai atpakaļ upē.
– Rezultāts attiecībā uz to kā Dievs lietoja adoptēto Mozu mums ir zināms. Interesanti, ka Izraēla tautai iziet no verdzības Ēģiptē tas pirmais palīgs bija paša faraona meita, kas pieņem kā savu dēlu cilvēku, kas vēlāk ved ārā no verdzības visu tautu.
– Nenovērtēsim par zemu šīs adopcijas nozīmi, … ja faraona meita nebūtu Mozu pieņēmusi, tad iespējams paietu daudz ilgāks laiks ko tauta pavadītu verdzībā. Gan jau Dievs atrastu citu, kurš darītu to ko Mozus darīja, bet tas nemazina šīs faraona meitas nopelnu uzdrīkstēties adoptēt savu ienaidnieku bērnu.
PRIESTERIS ĒLIS UN SAMUĒLS
– Šis nav tāds tipisks adopcijas gadījums, bet tomēr ietver to ka bērns aug bez tiešas vecāku klātbūtnes. Tas stāsts Bībelē ir plašāks, tādēļ es to nevis lasīšu, bet īsumā pārstāstīšu no 2.Sam. 1.-2. nodaļas.
– Bija kāds vīrs vārdā Elkana un viņa sieva Anna, kura bija neauglīga un par to piedzīvoja izsmieklu un bēdas. Katru gadu viņi abi gāja kalnos uz Šīlo pilsētu, lai svētnīcā pielūgtu Dievu un pienestu upurus. Kādā no šīm reizēm Anna esot svētnīcā lūdza Dievam: “Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu.” (1.Sam. 1:11).
– Šī lūgšana tika uzklausīta un šai Annai piedzima dēls vārdā Samuēls. Kur tad šeit ir tas adopcijas elements? Anna bija solījusi šo dēlu novēlēt Dievam uz visu viņa mūžu. Praktiski tas nozīmēja, ka tiklīdz mazais Samuēls vairs netika barots no mātes krūts … viņš tika aizvests kalnos uz to pašu Šīlo pilsētas svētnīcu un nodots audzināšanai vietējam priesterim Ēlim … … uz visu mūžu. 1.Samuēla grāmatā ir pieminēts, ka vecāki pie Samuēla ieradās tikai reizi gadā uz ikgadējo svētnīcas apmeklējumu un atnesa kādu apģērbu.
– Priesteris Ēlis Samuēlu pieņēma un mācīja svētnīcā kalpot Dievam. Ar saviem paša dēliem Ēlim nekas labs nesanāca – tie bija Dieva zaimotāji un blēži, bet Samuels Ēļa vadībā audzināts bija Dievam patīkams. Bībeles notikumos Samuēls ir liela personība, kuru Dievs lietoja sarežģītos tautas apstākļos, kad bija jāieceļ un jāatceļ Izraēla ķēniņi. Samuēls bija arī tautā ļoti cienīts pravietis.
– Savdabīgs notikums … kādi pat teiktu “drastisks” notikums. Māte atdod savu dēlu, lai tas aug par Dieva kalpu svētnīcā. Mātes ideja bija cēla, … bet tikpat nopietns bija tā priestera lēmums uzņemties šī bērna audzināšanu, lai no viņa sanāktu tas Dieva kalps. It sevišķi zinot, ka viņa paša audzinātie dēli nebūt nav kļuvuši par Dieva vīriem.
MORDOHAJS UN ESTERE
– Mordohajs bija jūds kurš bija aizvests izsūtījumā no Jeruzālemes uz Bābeli.
Esteres gr. 2:5-7 ir rakstīts: “Sūsas pilī bija kāds vīrs, jūds, un viņa vārds bija Mordohajs, Jāīra dēls, tas Šimija dēls un tas Kīša dēls, kāds benjamīnietis,kas bija aizvests no Jeruzālemes līdz ar izvestajiem, kurus izveda kopā ar Jūdas ķēniņu Jehonju Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars.Un viņš bija uzaudzinājis Hadasu, tas ir, Esteri, sava tēvoča meitu, jo viņai nebija nedz tēva, nedz mātes; meitene bija daiļa auguma un skaista izskata, un, kad viņas tēvs un māte bija miruši, Mordohajs viņu pieņēma sev par meitu.” (Est. 2:5-7).
– Šis ir tāds tipiskāks adopcijas notikums, jo šajā gadījumā abi vecāki patiešām bija miruši un šis radinieks Mordohajs bija uzņēmies pilnu atbildību par audzināšanu pat atrodoties izsūtījuma apstākļos.
– Esteres grāmatai ir 10 nodaļas, kuras es nepārstāstīšu, bet šī te vecākus zaudējusī Estere, kuru Mordohajs bija atbildīgi audzinājis … kļuva par valdnieka Ahasvera karalieni, kuras dievbijība un paklausība izglāba jūdus no masveida genocīda jeb pilnīgas iznīcināšanas kas jau tika pasludināta. Atkal sākums šiem notikumiem ir adopcija. Ko gan varētu pārmest, ja tas Mordohajs izsūtījuma apstākļos nebūtu šo Esteri audzinājis kā savu paša meitu?
JĀZEPS UN JĒZUS
– Mēs zinām, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kurš piedzima jaunavai Marijai, kura bija saderinājusies ar Jāzepu. Evaņģēliji mums pārliecinoši atklāj ka Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara. Tas bija brīnums kuram sākotnēji nekā nespēja noticēt arī Marijas saderinātais vīrs Jāzeps un jau gatavojās Mariju pamest domādams, ka viņa vienkārši ir pārgulējusi ar citu vīrieti un palikusi stāvoklī.
– Vairumā jau mēs šo notikumu zinām … eņģelis ierodas arī pie Jāzepa un izskaidro, ka Marija viņu nav krāpusi un bērns ir no Dieva jeb kā mēs zinām Viņš ir pats miesā nākušais Dievs.
– Mēs pie šādas notikuma gaitas esam visai pieraduši, tomēr arī šeit ir nereti novārtā palicis adopcijas lēmums. Nevienā brīdī Jāzepam netika pateikts: “Klausies, tas tomēr ir tavs bērns … tava miesa un asinis.” Pavisam otrādi … eņģelis Jāzepam teica, ka bērns būs no Svētā Gara.
Lai arī cik garīgi mēs gribam šo notikumu ieraudzīt … galu galā Jāzepam bija jāpieņem izvēle audzināt svešu bērnu.
–Tas eņģelis bija vajadzīgs, lai Jāzeps neaizmuktu prom pavisam un paskaidrotu kā šāda Marijas grūtniecība ir iespējama, bet tas nemaina faktu, ka Jāzepam kā katram jūdu vīrietim visticamāk sagruva cilvēciskie sapņi par savu pēcnācēju, kurš turpinās dzimtas līniju. Vienmēr būs jāsadzīvo ar audžutēva statusu. Dažkārt vēl pusaudžu vecumā Jēzus norādīja priekš Jāzepa skarbu patiesību: “Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” (Lk. 2:49).
– Dievs tā bija paredzējis, ka Kristu no mazotnes audzinās audžutēvs, kurš Viņam mācīs galdnieka amatu, dievbijīgu dzīvi un rūpēsies. Arī Kristus šajā pasaulē ienāca kā pieņemtais bērns no kura sākotnēji Jāzeps gribēja atteikties, … bet tomēr izvēlējās palikt.
ADOPCIJA IR DIEVAM MĪĻA
– Šie ir tikai četri adopcijas piemēri par kuriem varam lasīt Bībelē. Bez visa šī ir arī daudzas rakstu vietas kurās Dievs runā ne tik daudz par adopciju cik par attieksmi pret bāreņiem vispār. Vienā no ķēniņa Dāvida psalmiem tiek kopsavilkta Dieva attieksme: “Bāreņu tēvs un atraitņu aizstāvis ir Dievs Savā svētajā mājoklī.” (Ps. 68:6).
– Dievam adopcija ir ļoti tuva un mīļa … kā rāda arī iepriekš apskatītie piemēri Dievs lietoja šos bezizejas situācijā atstātos kā Mozus, … šos Dieva audzināšanai uzticētos kā Samuēls, kurš miesīgos vecākus redzēja ļoti reti, … Dievs lietoja šos vecākus zaudējušos kā Estere, … un lieki piebilst, ka Dievs lietoja Savu Dēlu Jēzu Kristu, kurš šajā pasaulē ienāca kā vajāts bērns kuru sargāja māte un audžutēvs.
– Reiz apustulim Pāvilam uz lūgumu atbrīvot viņu no kāda sāpīga “dzeloņa” Dievs atbildēja: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2.Kor. 12:9a). Iespējams arī šeit ir zināma atbilde kādēļ Dievs mēdz lietot bāreņus un cilvēkus kuriem starta pozīcija šajā dzīvē ir bijusi ar mīnusa zīmi – tur Dieva spēkam ir plašākas iespējas. Diženie un stiprie mēdz likt savu cerību uz saviem spēkiem.
– Adopcija ir kaut kas tāds kas caurvij visu Dieva pestīšanas plānu visai cilvēcei, jo Dieva priekšā adopcija jeb uzņemšana Dieva ģimenē ir tas pēc kā Dievs alkst jau kopš radīšanas.
Vēstules Efeziešiem vārdiem sakot Dievs no Viņa dusmības bērniem mūs ir adoptējis un esam kļuvuši Viņam tuvie bērni.
AICINĀJUMS
– Jāatzīst, ka nav viegli gadu no gada saprast uz ko tieši “Bāreņu svētdienā” ir vajadzīgs draudzi pamudināt … skaidrs ka uzsvars parasti tiek likts uz to, lai kristieši nopietni apsvērtu savas iespējas būt šajā audžuģimenes statusā, kamēr bērnu kāds adoptēs … vai viesu ģimenes statusā un ik pa laikam būt kādam bērnam blakus ar savu ģimeni … vai varbūt pat adoptēt pavisam. Visi to nespēj, bet visiem kā minimums ir jābūt sarunai par to kāpēc mēs to varam vai nē! Liela daļa no tiem, kuri it kā nespēj nekad nav ģimenē par to nopietni runājuši.
– Tomēr draudzēs mums ir arī būtiska garīgo tēvu un garīgo māšu trūkums. Ar to es domāju, ka vajadzība adoptēt ir arī garīgā ziņā, kur kādam jaunam kristietim tiek palīdzēts iet šauro Kristus ceļu, lai viņš nenomaldītos. Varbūt tavs “Bāreņu svētdienas” pamudinājums no Dieva ir tieši šis – adoptēt kādu viņa garīgajā ceļā un būt viņam blakus. Āmen!
