Svētruna | Tīra kalpošana | Mārtiņš Anševics

05.11.2023., Kuldīgas baptistu draudze, mācītājs Mārtiņš Anševics

– Apustulis Jēkabs šajos vārdos aizskar tādu jūtīgu tēmu: kāda ir tīra un patiesa kalpošana un kāda melīga un veltīga kalpošana. Šodien centīsimies īsumā pieskarties kalpošanas tematam un kā tas ir saistīts ar bāreņiem.

KALPOŠANU VEIDI

– Vispirms ir vietā atzīmēt, ka šos izteicienus “es kalpoju” vai “tā ir mana kalpošana” tiek lietoti gan vietā, gan nevietā. Kristiešu vidē šis vārds “kalpot” nereti tiek lietots kā kristīgs termins, lai pateiktu, ka es draudzē kaut ko daru. Dažkārt šķiet, ka šo vārdu “kalpot” attiecina uz gandrīz visu, kas vispār tiek darīts draudzē.

– Nepārprotiet! Šo vārdu var lietot, bet “kalpošanai” ir ļoti dziļš saturs, kuru bieži mēdzam valkāt bez izpratnes. Bībele kopumā izceļ 3 virzienus, kuros varam runāt par KALPOŠANU DIEVAM:

1) Dieva likumu ievērošana / cilvēka atkarība no Dieva / garīgā pieaugšana, 

kā kalpošana (duleuō);

2) Darbošanās draudzē un dievkalpojumos, kā kalpošana (latreuō);

3) Sociālā palīdzība jeb žēlsirdības darbs, kā kalpošana (diakoneuō).

– Jēkabs svētrunas sākumā nolasītajā rakstu vietā aizskar visus trīs kalpošanas veidus un nodala“melīgu un veltīgu” kalpošanu Dievam no“tīras un neaptraipītas” kalpošanas. Pievērsīsimies tam ko Jēkabs rakstīja.

MELĪGĀ UN VELTĪGĀ KALPOŠANA

– Vispirms par melīgo un līdz ar to veltīgo kalpošanu Dievam. Jēkabs raksta: “Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša.” [vec. tulk. – veltīga] (Jēkaba 1:26).

– “Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam..”. Par kāda veida dievbijīgu kalpošanu Jēkabs to raksta? Vārdu lietojums no grieķu valodas skaidri  atklāj, ka runa ir par kalpošanu dievkalpojumos. 

– Jēkabs neraksta, ka dievkalpojumi paši par sevi ir tukši un veltīgi, …bet ja cilvēks dievkalpojumā dzied, spēlē, sludina, liecina, atklāti lūdz, nāk pie Svētā Vakarēdiena … un tajā pat laikā nevērš nekādu uzmanību savai nesavāktajai mēlei izraisot strīdus, aprunājot, indīgi aizskarot citus u.tml, … piedevām domājot, ka viņš ir dievbijīgi kalpojis Dievam, … tad Dieva acīs nekādas dievbijības tur nav un nav arī kalpošanas.

– Viens no iemesliem kādēļ es gandrīz katra dievkalpojuma sākumā uzsveru, ka galvenais KALPOTĀJS dievkalpojumā ir pats Dievs nevis mēs … ir lai mēs kādā brīdī nesāktu mānīt paši sevi – savu sirdi, ka kalpošana dievkalpojuma norisē vai piedalīšanās tajā mūs padara par dievbijīgiem kalpotājiem. 

– Atklāti sakot kristīgo draudžu vēsture mums rāda priekšā, ka cilvēki ir centušies patieso kalpošanu Dievam nomainīt ar rituālām darbībām, dievkalpojumiem un visu to, kas var notikt baznīcas iekšienē.

– Tas nebūt nenozīmē, ka būtu nepareizi baznīcā noturēt dievkalpojumus, … bet tas Jēkaba uzsvars ir, ka kalpošanai vai pat dalībai dievkalpojumā nebūs nekādas jēgas, ja tas nevirzīs cilvēkus uz to, lai viņi mīlētu Dievu caur saviem līdzcilvēkiem un grūtībās nonākušajiem.

TĪRĀ UN NEAPTRAIPĪTĀ KALPOŠANA

– Tieši tādēļ, Jēkabs turpinājumā nosauc, kas ir tīra un neaptraipīta kalpošana Dievam: “Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības.”(Jēkaba 1:27).

1) BĀREŅI UN ATRAITNES

– Redzam, ka šeit Jēkabs skar to trešo kalpošanas virzienu – “sociālā palīdzība un žēlsirdības darbs” – “..apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās..”.

– Kāpēc Dieva acīs kalpošana bāreņiem un atraitnēm ir tīra un neaptraipīta kalpošana? Tāpēc, ka tie mēdz būt viss aizmirstākie, neaizsargātākie un salauztākie cilvēki, kuriem palīdzot tu nevari cerēt dabūt kādu labumu sev atpakaļ. Īpaši 1. gadsimta Romas impērijas laikā, kad bāreņi un atraitnes mēdza dzīvot tikai no citu labvēlības.

– Interesants ir tas darbības vārds “apraudzīt” (episkeptomai). Oriģinālajā grieķu valodā šim vārdam ir daudzas nozīmes, kas skaidrāk atver vaļā to, kas tad būtu darāms pie bāreņiem un atraitnēm: apmeklēt, pievērst uzmanību, pārraudzīt, pārbaudīt stāvokli.

– Būtībā šī “apraudzīšana” nozīmē rūpes un personisku kontaktu kas ietver vairāk nekā tikai virspusēju labdarību.

– ATTIECĪBĀ UZ BĀREŅIEM … kas tad ir tās viņu nedienas, kurās ir vajadzīgs viņus apraudzīt? – par apģērbu, ēdienu un tīrību gādā bērnu nams vai audžuvecāki. Šīs parasti nav tās lielākās problēmas.

– No dažādiem stāstiem un pieredzēm ir diezgan skaidrs, ka galvenās nedienas ir tajā, ka:

• Nav kas pamāca, kā pašam taisīt ēst vai rīkoties ar naudu, kad ir jāuzsāk sava dzīve;
• Nav neviens, kuram šis bērns patiešām interesē;
• Nav īsti neviena, kurš palīdz saprast, ka tā nav viņa vaina, ka viņš tika pamests;
• Nav māte, kas iemācītu vai ļautu sajust mīļumu;
• Nav tēvs, kurš iemācītu uzņemties atbildību;
• Nav ģimene, kurā atrasties drošībā un augt iepazīstot Dievu.

– Šī ir tikai tāda kopā saspiesta daļiņa no bāreņu nedienām, … nemaz nerunāsim par regulārām trauksmes un panikas lēkmēm, grūtībām iekļauties sabiedrībā, grūtībām mācīties u.tml., … bet tieši uz šīm nedienām Dievs norāda – DRAUDZE, TĀ IR JŪSU ATBILDĪBA. 

– ATTIECĪBĀ UZ ATRAITNĒM … kas tad ir tās nedienas, kurās ir vajadzīgs viņas  apraudzīt?

• Vientulība – otrā puse jau ir mūžībā;
• Fiziskā spēka trūkums – daudzās lietās ir jāprasa palīdzība;
• Nav kas gribētu uzklausīt;
• Izjūta, ka vairs neesmu nekam derīgs un esmu citiem uz kakla;
• Dažkārt atsvešināšanās no saviem bērniem;
• Iekšējas sēras par vīra / sievas zaudējumu.

– Nav retums, ka atraitne reizē ir arī bārenis, kuram vecāki nav bijuši klātesoši. Arī šajās atraitņu nedienās Dievs redz Savu draudzi, kā palīdzīgu roku, kas apmeklēs, pievērsīs uzmanību, uzraudzīs, izrādīs praktiskas rūpes. 

– Būt līdzās bāreņiem un atraitnēm viņu nedienās ir “tīra un neaptraipīta kalpošana”, kur draudzei nevajadzētu meklēt attaisnojumus, lai to nedarītu, bet meklēt ceļus un iespējas kas paveras. 

– Par šo rakstu vietu man ir sanācis sludināt vairākkārt un gandrīz katrā reizē pēc tam man klāt ir nākuši kādi nedaudz bažīgi cilvēki, kuri sāka uzskaitīt tās dažādās grūtības ar kurām nākas saskarties, ja cenšas palīdzēt (īpaši bāreņiem). Tas noskaņojums šiem cilvēkiem bija tāds, ka vajag padomāt vai vispār kristietim vajag tām problēmām likt klāt rokas.

– Protams, ka visas tās situācijas un problēmas ir ar daudz nezināmajiem un ir potenciāls nonākt situācijās, kurās tiek pārbaudītas gan spēka, gan ticības, gan zināšanu robežas. Pastāv iespēja, ka ar labiem nodomiem kalpošana pie kāda bāreņa vai atraitnes tika uzsākta, bet pēc laika nākas pieņemt, ka es nevaru palīdzēt.

– Es to visu saprotu un nevienu nemudinu uz pārgalvību, …tomēr no draudzes Dievs prasa nevis meklēt iemeslus, kādēļ nesmērēt rokas ar bāreņiem un atraitnēm, bet atrast kā varam šiem cilvēkiem kalpot.

BĪSTAMĪBAS UN RISKUS VAJAG ZINĀT UN SAPRAST, … BET NE TĀDĒĻ, LAI MEKLĒTU IEMESLU NEPALĪDZĒT!

SARGĀT SEVI NO PASAULES NEŠĶĪSTĪBAS 

– Visbeidzot Jēkabs pie tīras un neaptraipītas kalpošanas Dievam nosauc SEVIS SARGĀŠANU NO ŠĪS PASAULES NEŠĶĪSTĪBAS.

– Darbs pie sevis … paklausīt Dieva likumiem, … vienmēr izvērtēt vai es pieņemu izvēles Svētā Gara vadībā vai mani vada un virza tā sauktais “laikmeta gars” – būt nomodā un uzraudzīt pašam sevi – tā ir KALPOŠANA DIEVAM. 

– Neesam pieraduši to tā saukt, bet būtībā tā ir pirmā kalpošana ko Dievs no kristieša grib redzēt. Nevis kalpošana dievkalpojumā vai pie bāreņiem un atraitnēm, bet pie sevis sargāšanas no pasaules nešķīstības jeb šī “laikmeta garu”, kas mūs pieradina pie grēka un atradina no Dieva.

– Tā izvērsti šoreiz es par šo nerunāšu, jo par to ir bieži runāts arī citās reizēs, bet vienu lietu es nevaru neteikt: APTRAIPĪŠANĀS AR PASAULI IR IEMESLS KĀDĒĻ BĀREŅU UN ATRAITŅU NEDIENAS MUMS NESĀP TĀ, KĀ TĀS SĀP DIEVAM …

… pieķeršanās šai pasaulei un tās baudīšana nereti ir iemesls, kādēļ piemēram degvielas cenu kāpums mums šķiet aktuālāka problēma par bāreņu un atraitņu pieminētajām nedienām.

– Sevis sargāšana no aptraipīšanās ar pasauli ir kalpošana Dievam, kas atver acis arī uz patiesajām problēmām, kurās tu vari ienest pārmaiņas.

KĀ KALPOT ATRAITNĒM UN BĀREŅIEM?

– Noslēgumā dažas praktiskas lietas kā kalpot atraitnēm un bāreņiem:

ATRAITNĒM:

1) Izrādīt iniciatīvu apciemot – pavadīt laiku sarunā … būt tam kas klausās;

2) Piedāvāt praktisku palīdzību – noskaidrot, kur palīdzība ir vajadzīga;

3) Braukt līdzi uz aprūpes namu, kad draudze brauc dziedāt;

4) Lūgt par atraitnēm un uzticēt arī savu lūgšanu vajadzību.

BĀREŅIEM:

1) Lūgt par tuvākajiem bāreņu namiem un to, lai tur esošie bērni nonāk ģimenē;

2) Būt adoptētāju kultūras veicinātājs – tas kurš nebaidās runāt par to, ka adoptēt bērnu, būt audžuģimenes vai viesu ģimenes statusā ir laba un apsveicama rīcība nevis dažu izredzēto izlēcieni;

3) Tu vari būt atbalsta cilvēks kādam, kas ir adoptējis vai apsver to darīt. Atklāti sakot bez šādiem atbalsta cilvēkiem, kas kādās epizodēs ir gatavi atbrīvot rokas un iedot pauzi ir nežēlīgi grūti;

4) Visbeidzot tu vari apskatīties vai tev mājās nav brīva vieta kādam bērnam.

Es nebaidos teikt, ka ne visi var adoptēt bērnu un ne visi spēj būt audžuģimene, kas uz laiku ir gatavi rūpēties par bērniem līdz viņus adoptē.

– No kristieša skatu punkta ne visas ģimenes to spēj darīt, … bet visās ģimenēs ir jābūt vismaz sarunai par to. Pat ja mēs nonākam pie secinājuma, ka nevaram, tad ir skaidra atbilde kāpēc nevaram.

Āmen!