Šī gada pirmos mēnešus pavadīju kā lupata. Manas emocijas bija apjukušas, vēders nemitīgi grieza stresa virpuļus, prāts pastāvīgi nodarbināts. Es paliku emocionāli attālināta. Gan no vīra, gan bērniem, gan apkārtējiem. Īsti nekas nevarēja mani līdz sirds dziļumiem iepriecināt vai apbēdināt. Bija sajūta, ka esmu ieslēgusi pašsaglabāšanās vai “snooze” režīmu. Kādēļ tāds dīvains stāvoklis? Jo mūsu ģimenei tuvojās lielas pārmaiņas. Mūsu audžumeita visbeidzot kļuva juridiski brīva – tas nozīmē, ka tika pieņemts lēmums par aizgādības tiesību atņemšanu bioloģiskajai ģimenei un meitenītes nonākšanu adopcijā. Ko tas nozīmēja mums? Vissmagāko lēmumu mūsu dzīvē. Izlemt – adoptēt audžumeitu pašiem vai arī nodot adopcijai tālāk. Tā nu mēs pavadījām teju vai 24 stundas diennaktī cenšoties atšķetināt tos mezglu mezglus, kuros bija sapinies mūsu prāts un sirds. Tie bija iepinušies apkārtējo cilvēku viedokļu, vainas apziņas, sentimenta, finansiālu apsvērumu, teorētisku zināšanu, dzirdētu pieredzes stāstu labirintos. Lēmuma pieņemšanu vieglāku nepadarīja tas zelts, ko kopā ar audžumeitiņu bijām piedzīvojuši šo divu gadu laikā. Atmiņu zelts.
Mēs bijām redzējuši, kā viņa pamazām izlien no kokoniņa un uzplaukst par skaistu tauriņu. Mēs sataustījām viņas pirmos zobiņus, redzējām, kā viņa sper savus pirmos soļus. Kā viņa iemācās skriet. Un lēkāt. Mēs dzirdējam viņas pirmos vārdus. Un pirmās dziesmiņas. 2 gadus mēs ķemmējām viņas skaistos, biezos matus un greznojām ar košām bantēm. Mēs aijājām, glāstījām galviņu trauksmainās naktīs. Mūsu bērniem viņa bija māsa. Mūsu bioloģiskā meita Katrīna vispār neatminas laiku pirms audžumāsas. Viņas bija tuvākās rotaļu biedrenes, nedarbu darītājas un plastalīna kūku cepējas.
Un tagad pienācis laiks atvadīties? Emocionāli domājot, tas šķita absurdi. Vai tomēr nē? Mēs nekad līdz galam nebijām satvēruši pārliecību, ka audžumeitiņa ir “mūsu bērns”. Ka viņai pie mums ir jāpaliek. Ja ielūkojāmies dziļi sirdī, tad zinājām – viņai būs pašai savs ceļš ejams. Tomēr šī iekšējā pārliecība bija jauno emociju noslēpta. Un nācās pamatīgi strādāt ar savu prātu, lai visbeidzot pieņemtu lēmumu, kuru patiesībā labi zinājām – mūsu loma audžumeitiņas dzīvē ir piepildīta un viņai laiks doties tālāk. Pie savas mammas un tēta. Pie cilvēkiem, kas gadiem ilgi gatavojušies šim mirklim – satikt savu bērnu un būvēt nākotni kopā.
Un tajā mirklī, kad pieņēmām šo lēmumu, manī ienāca miers. Pēc vairāku nedēļu neapsīkstoša darba mans prāts beidzot varēja atpūsties. Bet tikai uz mirkli. Jau drīz saņēmām zvanu no bāriņtiesas – ir kāda ģimene, kas vēlas iepazīties. Turklāt šī ģimene, iespējams, ir gatava adoptēt arī mūsu audžumeitas bioloģiskos brāļus un māsas, kuri atrodas citā audžuģimenē. Negaidīta un necerēti priekpilna ziņa! Šajā mirklī mums virsū sāka gāzties jaunas emocijas. Galvenais motīvs – apziņa, ka mēs vairs neko nevaram kontrolēt. Līdz šim audžumeitiņu bijām audzinājuši mūsu ģimenes modelī, mēģinājām viņai mācīt un ar savu ikdienu parādīt vērtības un paradumus, kas mums ir nozīmīgi. Jaunā ģimene to darīs pēc savas labākās sirdsapziņas. Bet, visticamāk, tie būs pavisam citi principi. Mēs sapratām cik ļoti dažādās informācijas telpās dzīvojam – principi, kuri mums šķiet pašsaprotami un loģiski, citiem var šķist pilnīgi pretēji – kaitējoši. Tomēr audžumeitiņas aiziešanai gatavojāmies pēc labākās sirdsapziņas – mēs attīstījām fotogrāfijas, pierakstījām atmiņas un faktus. Mēs viņai un mūsu bērniem stāstījām par pārmaiņām, kas gaidāmas un centāmies uzsvērt – ka notiekošais ir skaists un labs. Audžumeitiņas pēdējā vakarā mūsu mājās es vēl reizi iečukstēju ausīs: “Tu esi skaista. Tu esi vērtīga. Dievs Tevi mīl. Mēs Tevi mīlam. Tu pasaulei darīsi daudz laba.”
Cik dīvaina bija diena, kurā zinājām – pienākušas atvadas. It kā viss kā parasti – brokastis, bērnu smiekli un kašķi, kopīga pastaiga. Tomēr mans skatiens nemitīgi atgriezās pie audžumeitas, vēl pēdējo reizi ar acīm noglāstot viņas matus un ar sirdi izkliedzot – viss būs labi. Es ticu, ka viss būs labi. Tajā dienā mēs gatavojāmies ballītei. Mēs kopā cepām cepumus, mums bija hēlija baloni, karodziņi, košas salvetes un smaidi. Jo visbeidzot bija pienācis tas brīdis, kuru zinājām jau pirms diviem gadiem. Brīdis, kad audžumeitiņa nonāks savās mājās. Tie bija svētki. Gan liela prieka, gan arī skumju pilni.
Tagad, kad atskatos uz piedzīvoto, es varu teikt – cik vērtīgs ceļojums. Audžumeita mums ir devusi tik ļoti daudz. Mūsu sirdis ir kļuvušas elastīgākas, mūsu prāts mācījies pasauli atšķirt dziļākās nokrāsās. Mūsu emocijas ir pievīlušas, stiprinājušas, brīžiem apmuļķojušas. Mēs esam mācījušies strādāt komandā. Mēs esam tvēruši mirkļa skaistumu un trauslumu. Caur audžumeitas stāstu esam mācījušies – bērni mums nepieder. Bērni nepieder ne bioloģiskajiem vecākiem, ne audžuvecākiem, ne adoptētājiem. Bērni nepieder nevienam. Arī Jēkabs un Katrīna mums nepieder. Mēs esam tikai daļa no viņu stāsta. No VIŅU stāsta. Un mums nav tiesības neko no viņu pieredzes atņemt vai slēpt. Mums jāciena gan tas, ko varam ietekmēt, gan tas, ko nevaram. Un jābūt cieši līdzās līdz mirklim, kad viņi ir gatavi doties tālāk.
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
