Tulkots ar atļauju
Tulkots ar atļauju no: https://blog.innerdrive.co.uk/emotional-intelligence-why-it-matters-and-how-to-teach-it
Emocionālā inteliģence: kāpēc tā ir svarīga un kā to apmācīt.
Skolas vidē šobrīd bieži dzirdam izglītības darbiniekus runājam par to, kā palīdzēt audzēkņiem (un personālam) attīstīt emocionālo inteliģenci. Bet par ko tieši runājam? Kādēļ skolotājiem būtu jāveicina tās attīstīšana savos skolēnos un kā tas būtu jādara?
Emocionālajai inteliģencei ir varbūt pieci galvenie novirzieni: pašizpratne, emocionālā savaldība, pašmotivācija, empātija un prasmes attiecību sfērā. Tā ir būtiski svarīga, protams, lai varētu veidot veiksmīgu saziņu ar ļaudīm sev apkārt, un tāpēc arī atver durvis auglīgākam mācīšanās procesam, draudzībai, akadēmiskajai izaugsmei un nodarbinātībai. Šādas prasmes, ja tās attīstās skolas gados, nākotnē bieži veido pamatu pieaugušā cilvēka dzīves paradumiem.
Terminu “emocionālā inteliģence” 1990. gados popularizēja žurnālista Daniela Goulmena grāmata “Tava emocionālā inteliģence: kāpēc tai mēdz būt lielākā nozīme nekā IQ”. Grāmatas pamattēze – emocionālā inteliģence ir svarīgāka nekā intelektuālais koeficients (IQ) – vēl arvien tiek apstrīdēta psihologu debatēs, tomēr šķiet, ka emocionālajai inteliģencei varētu būt loma akadēmiskajā izaugsmē.
Kāds nozīmīgs pētījums izsekoja studentus ar augstu IQ no bērnības līdz vecumdienām. Secinājums bija tāds, ka tie, kuri sasniedza vērā ņemamus panākumus, izrādīja lielāku “gribasspēku, izturību un tiekšanos pēc izcilības”. Turklāt novatoriskais zefīru eksperiments – kur bērniem piedāvāja iespēju baudīt vairāk saldumu, ja tie spēja pagaidīt pirms to apēšanas – norādīja uz to, ka spējai gaidīt uz gandarījumu, kā arī paškontrolei ir svarīga loma augstāku skolas atzīmju sasniegšanā, vēlāk arī atalgojumā un apmierinātībā ar darba apstākļiem.
Neatkarīgi no tā, vai emocionālās inteliģences līmeni var jebkādā veidā mērīt, mēs uzskatām, ka skolām būtu vērts iedziļināties dažos aspektos. Piedāvājam dažas idejas.
Aktīvā klausīšanās
Aktīvās klausīšanās prasme veido svarīgu divpusējas saziņas sastāvdaļu – un tas nozīmē vairāk nekā tikai pievērst uzmanību. Nopietni sekot sarunas plūsmai; atbildēt, lietojot ķermeņa valodu; pierādīt, ka esi sapratis, rezumējot galvenās tēmas, kuras esi saklausījis – tas viss ietilpst aktīvajā klausīšanās. Ja vēlaties iepazīties ar norādēm, kā šo prasmi attīstīt studentos, ieskatieties mūsu blogā “8 veidi, kā kļūt par labāku klausītāju”!
Mācību stundu kontekstā tas var iespaidot to, kā skolēni uztver skolotāju atgriezenisko saiti. Nesens pētījums konstatēja, ka 38% no visiem komentāru gadījumiem ir ar negatīvām sekām. Tas varētu daļēji būt tāpēc, ka tiek pieļauta viena no parastajām kļūdām – uztvert komentāru kā personīgu vērtējumu, piemēram, vai arī komentāra laikā gaidīt brīdi, kad var atbildēt, tā vietā, lai ar pilnu atdevi klausītos sacītajā.
Jūtu vārdu krājums
Pētniece Liza Bareta (Lisa Barrett) ir konstatējusi, ka attiecību prasmi var uzlabot, palīdzot skolēniem apgūt lielāku emociju vai jūtu vārdu krājumu. Palīdzot skolēniem saprast starpību starp “bēdīgs”, “vīlies” un “sašutis”, var rasties iespēja izprast attiecīgo rīcību katrai jūtai. Īsāk sakot, katrs jūtu vārds ir jauns rīks turpmākai emocionālajai inteliģencei.
Lai iepazīstinātu skolēnus ar šo ideju, aicinām spēlēt alfabēta spēli. Visas klases kontekstā mēģiniet saprast, cik emociju varat atrast katram alfabēta burtam! Pēc tam pārrunājiet šo vārdu atšķirības; kādi notikumi varētu katru no jūtām izraisīt un kā katrs individuālais skolēns varētu reaģēt! Ja meklējat iedvesmu, iesakām šo diagrammu kā izejas punktu:
Pašizpratnes attīstīšana
Ja mums nav attīstīta pašizpratne, mēs, visticamāk, neatskārtīsim, kā citi mūs uztver; riskējam ar to, ka pārāk uzpūsts paštēls sašķobīs mūsu uzvedību un sabiedriskās saskarsmes.
Kādā labi zināmā pētījumā skolēniem tika vaicāts pašu vērtējums par kāda testa rezultātiem; tad šos pašvērtējumus salīdzināja ar īstajiem rezultātiem. Konstatējums bija tāds, ka vairākums no studentiem bija pārvērtējuši savas spējas, un visspilgtāk tas parādījās tajos studentos, kuriem bija vājākie rezultāti. Šo sauc par Danninga-Krīgera (Dunning-Kruger) efektu, un tā ir viena no izplatītākajām aptvēruma kļūdām izglītības laukā.
Lai palīdzētu skolēniem attīstīt pašizpratni, pētnieki atklāja, ka var pielietot t.s. metakognitīvās stratēģijas (metodes, kas palīdz skolēniem izprast savus mācīšanās veidus; citiem vārdiem sakot, tas ir process, kas palīdz skolēniem domāt par savu domāšanu). Piemēram, var aicināt sev uzstādīt pašreflektīvus jautājumus, tādus kā: “Ko es būtu varējis darīt citādi?” Var arī pielietot pašvērtēšanas aptauju par komunikāciju, kas var palīdzēt skolēniem sākt savas interpersonālās saskarsmes spējas labāk saprast.
Empātija kā kopā būšana ar citiem
Empātija ir spēja uztvert otra cilvēka viedokli bez nosodījuma, atpazīt emocijas, kuras tas izjūt, un atgriezeniski reflektēt šo viedokli. Pētījumi rāda, ka lasīšana ļoti palīdz šīs spējas attīstīt. Profesores Brenē Braunas (Brené Brown) īsais animācijas klips var labi ievadīt sarunas ar skolēniem ( latviešu automātiskie subtitri ir pietiekami labi saprotami).
Atgriezeniski reflektējot otra cilvēka viedokli, mēs tam palīdzam justies saprastam, kas savukārt vairo iespēju, ka varēsim sadarboties un sniegt atbalstu. Bērns parasti attīsta empātiju, novērojot citu cilvēku empātijas izrādīšanu – ieskaitot to, kā skolotāji un audzēkņi cits citam jūt līdzi. Ja lietojam šādus izteicienus “es saprotu/izjūtu/redzu”, tas var palīdzēt skolēniem saprast, kā izteikt savu izpratni par cita cilvēka perspektīvu vai viedokli.
Emociju pārvaldīšana un pašsavaldība
The Sutton Trust, izglītības attīstības fonds, uzskata, ka, palīdzot skolēniem uzlabot pašsavaldību (pārvaldīt domas un jūtas), varam ļoti iedarbīgi un efektīvi viņus atbalstīt. To var īpaši attiecināt uz pusaudža gadiem, kad savaldība jeb impulsu kontrole un sensāciju meklēšana ir maksimāli attālinātas.
Kādi būtu pašsavaldības paņēmieni? Dažas atlētu pielietotas pieejas var izmantot arī mācību stundās, jo principi ir vienādi. Piemēram, uztvert notikumus kā iespēju paverošus, nevis kā draudus un attīstīt prasmi pozitīvi “sarunāties” ar sevi. Nostiprināt skolēnos domu, ka emociju pārvaldība nav akmenī kalts dotums, bet spēja, kuru var attīstīt. Tas var prasīt vērā ņemamu piepūles un pacietības ieguldījumu kā no skolotāja, tā arī no audzēkņa puses, jo nereti tas ir pakāpenisks process, kas risinās ilgākā laika posmā.
Līdzautors: Bens Oklijs (Ben Oakley), ‘The Open University’ pasniedzējs. Šis raksts pirmo reizi tika publicēts ‘The Guardian’ vietnē 03.11.2017.
