Jau kādas desmit reizes esmu iesākusi šo bloga ierakstu, un tūliņ atkal izdzēsusi pirmās rindiņas. Kaut kā ļoti grūti atrast pareizos vārdus šim mirklim. Eglītē mirdz lampiņas, uz skārda palodzes uzpil pa kādai lietus lāsei, mēs ar vīru esam ieritinājušies dīvānā un blakus istabās guļ trīs mazas sirsniņas. Trīs! Vairākus gadus plānota, ilgi gaidīta, un visbeidzot ārkārtīgi strauji šī diena ir pienākusi – mūsu audžumeitiņa ir pie mums mājās un saldi čuč līdzās abiem mūsu resgaļiem.
Braucot mājup no aprūpes nama, mazā audžumeitiņa gandrīz visu ceļu man cieši skatījās acīs. Es patiešām nezinu, ko viņa tajās meklēja. Bet nav jau grūti iztēloties… Mūsu kopējais ceļš šodien ir iesācies ar daudz maziem smaidiem, Jēkabam veltītiem smiekliem un lielu izbrīnu par jauno mājasvietu. Pirmā nakts pagaidām mierīga. Lai gan naivi cerēt uz visiem vakariem tik mierpilniem, kā šis, tas tomēr ir kā tāds neliels iedrošinājums uzdrošināties cerēt un ticēt, ka mums būs pa spēkam uzticības pilno acu skatienu nepievilt.
Ziemassvētku laiks katru gadu ir īpašs. Tas liek atminēties par bērniņu, kurš pirms 2000 gadiem izmainīja mūsu dzīvi. Redz, arī šogad Ziemassvētkos kāds mazulītis ieradās mūsu mājās, lai pārmainītu mūsu sirdi! Ne jau velti mēdz teikt, ka Ziemassvētki ir brīnumu laiks.
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
