02.11.2025., Jelgavas baptistu draudze, sludinātājs Valters Siksna
Vēlos, lai mēs kopā domājam par Dieva sirdi – par to, kas Viņam rūp, kas Viņam sāp un ko Viņš sagaida no mums. Domājot par šo tēmu – bāreņiem –, vairumam no mums ir dažādas sajūtas. Kāds saka: “Es zinu, ka Dievam rūp šis jautājums.” Cits domā: “Valsts ar to tiek galā, ko tad es?” Vēl kādam šķiet, ka tas attiecas tikai uz ģimenēm, kurām nav savi bērni. Taču šodien es vēlos jums iedot citu realitāti un palīdzēt ieraudzīt, ka rūpes par bāreņiem ir mūsu kā draudzes uzdevums un katra personīgs pienākums.
1. Motivācija – Dieva rūpes par bāreņiem
Kas ir bārenis? Vecajā Derībā bārenis ir “tāds, kas palicis bez tēva”. Bībelē bieži kopā tiek minētas “atraitnes” un “bāreņi”. Tas ir saprotami, jo pēc tēva nāves atraitne palika viena ar bērniem. Pēc Vecās Derības izpratnes bārenis ir bērns, kurš ir zaudējis tēvu – ģimenes galveno apgādnieku.
Kāda ir Dieva nostāja pret bāreni?
📖 Psalms 68:6 – “Bāreņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Dievs savā svētajā mājoklī!”
Dievs saka: “Ja pasaule tevi ir aizmirsusi, Es neesmu. Es esmu tavs Tēvs.”
📖 5. Mozus 10:18 – “Viņš ir taisnīgs pret bāreni un atraitni un mīl svešinieku, dod tam maizi un drānas.”
→ Dievs nostājas pret netaisnību, kad bāreņi tiek apspiesti vai ignorēti.
→ Viņš pats kļūst par viņu aizstāvi, par viņu balsi, kad viņiem nav balss.
📖 Psalms 10:14 – “Tu taču redzi mokas un sūrumu, Tu pamani to un ņem savā rokā – uz Tevi vārgdieņi paļaujas, bāreņu palīgs esi Tu.”
→ Dievs dāvā bārenim to, ko pasaule nespēj dot – drošību, piederību un cerību.
Šīs Rakstu vietas skaidri parāda, ka Dievam rūp bāreņi, atraitnes un arī svešinieki – sabiedrības neaizsargātākās grupas tajā laikā. Izraēla tautai bija iestrādāti arī konkrēti mehānismi rūpēm par viņiem: nenopļaut visu lauku, katru trešo gadu ziedot daļu no desmitās tiesas. Taču, ja tas netika darīts, kā redzam Jeremijas grāmatā, nebija ne svētības, ne Dieva klātbūtnes.
“Ja jūsu gaitas un darbi kļūs labi, ja spriedīsiet taisnu tiesu un neapspiedīsiet ne svešinieku, ne bāreni, ne atraitni, (…) tad Es mājošu pie jums šajā vietā.”
(Jer. 7:5–7)
Šie vārdi parāda: ja Izraēls nerūpējās par bāreņiem un atraitnēm, viņu sirds bija tālu no Dieva, jo Viņš sevi sauc par “bāreņu Tēvu”.
Ko par šo tēmu saka Jaunā Derība?
📖 Jāņa evaņģēlijs 14:18 – “Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.”
Pirms glābšanas grēks šķīra mūs no Dieva – mēs visi bijām bāreņi. Tēvs sūtīja Savu Dēlu, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Viņš upurēja Savu Dēlu pie krusta un augšāmcēla Viņu, lai mēs vairs nebūtu bāreņi. Dievs mūs adoptēja Savā ģimenē kā Savus dēlus un meitas – pilnīgā saskaņā ar Vecās Derības izpratni par adopciju.
Jaunajā Derībā ir tikai vēl viena Rakstu vieta, kur tieši pieminēti bāreņi – Jēkaba 1:27:
“Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības.”
Pie šīs Rakstu vietas es vēlos šodien uzkavēties un kopā ar jums saprast, ko Dievs sagaida no katra no mums.
2. Ko mēs šeit redzam?
Apraudzīt bāreņus
Vārds ἐπισκέπτεσθαι (episkeptesthai) nozīmē “apciemot, rūpēties, gādāt”. Tas ir vairāk nekā vienkāršs apmeklējums – tas nozīmē apciemot ar mērķi palīdzēt, gādāt par vajadzībām. Tas pats vārds tiek lietots, kad Dievs “apciemo Savu tautu”, lai tai palīdzētu (Lk 1:68; 7:16).
Tātad runa ir par aktīvu, līdzjūtīgu iesaisti, nevis formālu līdzjūtību. Nevis vienreizēju rīcību, bet pastāvīgu rūpēšanos.
Ir kāds zīmīgs pētījums par rūpēm un bērniem. Pagājušā gadsimta vidū psihologs Renē Spits novēroja bērnus bērnunamā ar labiem apstākļiem – tīras telpas, regulāras maltītes, medicīniskā aprūpe. Viss bija nodrošināts, izņemot vienu – sirsnīgu cilvēcisku kontaktu. Bērnus reti ņēma rokās, neapskāva, ar viņiem nerunāja mīļi.
Rezultāts bija satriecošs: bērni kļuva pasīvi, zaudēja interesi par apkārt notiekošo, nesmaidīja, neattīstījās, un daļa pat nomira – nevis pārtikas vai aprūpes trūkuma, bet vientulības dēļ.
Spits šo parādību nosauca par “hospitālismu” – kad bērns dzist nevis no slimības, bet no mīlestības trūkuma.
Tas, kas bērniem ir vajadzīgs: kvalitatīvs laiks, pieskāriens, piederība, ģimene un draugi.
Viņu nedienās
Vārds thlipsis nozīmē spiedienu, postu, apspiestību. Bāreņu ciešanas var būt fiziskas, sociālas un emocionālas – trūkums, vientulība, pamestības sajūta, nedrošība. Un ar šīm ciešanām viņi var saskarties visu dzīvi.
3. Ko mēs kā draudze varam darīt?
Ārpusģimenes aprūpē Latvijā ir ap 5300 bērnu. Vairāk nekā 3000 atrodas aizbildnībā, ap 1400 – audžuģimenēs, bet gandrīz 600 – aprūpes iestādēs. Latvijā ir tikai ap 700 audžuģimeņu, un to skaits samazinās.
Ja draudze mērķtiecīgi nekalpo bāreņiem, tā neatspoguļo Dieva sirdi. Mēs, kas piederam Kristum, esam Viņa rokas un kājas. Dievs sūta mūs kā atbildi uz bērnu lūgšanām, kuras Viņš dzird ik dienas, lai mēs nestu vēsti: Bāreņu Dievs viņus mīl.
Izvērtē savu sirdi.
Vai tev nav aizspriedumu pret bāreņiem vai tiem, kas viņiem palīdz? Arī kristiešu vidū bieži dzirdams: “Labāk neadoptē, būs grūti, tu nezini gēnus.” Bet vai tā ir Dieva sirds, kas tevi ir adoptējusi? Šodien, pie Vakarēdiena, ir iespēja to nožēlot.
Dievs vēlas, lai mūsu sirds pukst vienā ritmā ar Viņa sirdi – rūpēs par visvājākajiem.
Praktiski tas var izpausties, atbalstot uzņemošās ģimenes:
lūgšanās, praktiskā palīdzībā, bērnu pieskatīšanā, aicināšanā ciemos, emocionālā atbalstā, maltīšu sagatavošanā.
Kalpojot bērnunamiem, veidojot sadarbību, organizējot lūgšanas, atbalstot projektus un mācoties, kā palīdzēt – jo nezināt un baidīties ir normāli.
