Nu jau pagājuši astoņi mēneši, kopš mūsu ģimenei ir pievienojusies audžumeitiņa. Šajā laikā daudzi mums vaicājuši – kā mums iet? Kādas sajūtas? Vai nenožēlojat savu lēmumu? Es parasti nedaudz apmulstu. Ko stāstīt? Saku, ka bērni guļ labi, visi ir veseli un paēduši… Cilvēki uzsit mums pa plecu un saka- redz, kādi jūs malači. Īsti varoņi. Un tajos mirkļos manī uzjundī tāda sīka dusma. Nu, kas par varoņiem? Divi pārguruši vecāki, kas cīnās ar savu raksturu un katru vakaru no jauna ilgojas pēc tā mirkļa, kad visi bērni būs gultiņās sagūluši un mājās visbeidzot iestāsies miers. Njā, nu dažreiz jau pastāstu arī par kādām grūtām dienām – bērni šodien ārdījās, raudāja, negulēja, mētājās ar ēdienu… Bet tas izklausās tik muļķīgi un sīkumaini. Kauns pat pieminēt, ka kaut kas tik parasts maniem pleciem mēdz būt daudzkārt par smagu.
Atminos, kad gatavojāmies kļūt par audžuģimeni, es mēģināju uzzināt pēc iespējas vairāk pieredzes stāstus. Bez izskaistinājumiem un romantizēšanas. Es vēlējos morāli sagatavoties tam, kas gaidāms. Un tāpēc arī šajā blogā šoreiz dalīšos ar kādām grūtībām, kurām šajā audžuģimenes ceļā eju cauri. Jo kurš ir teicis, ka viegli ir labi? Un grūtības ir sliktas?
Esmu mamma trīs brīnišķīgiem bērniem. Jēkabs ir mūsu vecākais. Piecgadnieks. Džekiņš ar ļoti bagātu iztēli un lāga sirdi. No viņa varu mācīties, kā lūgt piedošanu. Kad viņš raud – tad tā, ka mājai trīc logi. Kad dusmojas, tad tā, ka apkārt esošās mantas lido uz visām pusēm un istabai durvis tiek aizcirstas divreiz. Divreiz. Bet es allaž zinu, ka viņa sirsniņa ir pārāk jūtīga, lai ilgi uzturētu dusmu barjeru. Dažkārt viņš uzņemas atbildību arī manā vietā, nākdams izlīgt. Un tad es nokaunos un saprotu, cik daudz man vēl jāmācās. “Mammīt, es Tevi mīlu, bet Tu dažreiz esi ļoti nejauka,” viņš man reiz teica. “Es arī tevi ļoti mīlu, bet arī tu dažreiz esi ļoti nejauks,” es atbildēju. Un tā mēs ik dienas dzīvojam – viens otru iepriecinādami un apbēdinādami. Bet Jēkabs ir mans pirmais. Kad viņš piedzima, es apjautu mīlestību pavisam citā gaismā. Jēkabs man atklāja pavisam nelielu kripsīti no lielā beznosacījumu mīlestības noslēpuma.
Katrīna ir mūsu otrā. Mūsu feja. Ar savām lielajām, pelēkzilajām acīm viņa katru dienu no jauna kausē manu sirdi. Tik trausla un stipra vienlaicīgi. Tik drosmīga un tajā pašā laikā kautrīga. Katrīnu mīlēt ir tik viegli! Kad Katrīna smejas savā zemajā tonalitātē, tad jāsmejas līdzi. Kad viņa baras, tas ir tik bērnišķīgi tīri – “Ai nu nu, mamma,” viņa saka un birdina asaras lielas kā pupas. Katrīnas piedzimšana satricināja mūsu nostabilizējušos ģimenes modeli, taču jau drīz vien mēs atkal salikām savu ikdienu vairāk vai mazāk “pa plauktiņiem”.
Audžumeita ir mūsu trešā. Viņa kā audžumeitiņa ieradās pie mums piecu mēnešu vecumā. Es nezinu gandrīz neko par šiem pieciem mēnešiem audžumeitas dzīvē. Es nezinu neko par deviņiem grūtniecības mēnešiem pirms tam. Es nezinu, vai viņa ir bijusi gaidīta, mīlēta. Es nezinu, ko viņa pieredzējusi, ko redzējusi un ko jutusi. Es nojaušu viņas tautību, bet neko nezinu par vecāku īpašībām. Un šāds liels noslēpums nu ir daļa no mums. Audžumeitiņa ir ir ļoti jauks mazulis. Mērķtiecīga, ziņkārīga, vērīga. Neviena virsotne viņai nav par augstu – krēsli, dīvāni, plaukti tiek iekaroti ar pašapzinīgu smaidu. Ēdiens izgaršots ar nepacietīgu sajūsmu. Audžumeita ārkārtīgi meklē iespēju ieskatīties acīs – it kā gaidot apstiprinājumu un atzinību – un atplaukst smaidā ikreiz, kad tas izdodas. Biežākais jautājums, ko dzirdam par savu audžumeitiņu: vai viņa vienmēr ir tik smaidīga? Ha! Ja vien tā būtu! Viņa prot bļaut. Ilgi. Skaļi. Ļoti skaļi. Bieži. Un nesaprotami.
Un tā ir viena no grūtībām manā audžumammas ceļā. Es intuitīvi sajūtu savus bioloģiskos bērnus. Viņu asaras man sāp, un man ir tik viegli un dabiski viņus mīlēt, neskatoties uz viņu rīcību, niķiem, dusmām. Taču es skaudri izjūtu, cik ļoti man trūkst šī nesavtīgā, mātišķā mīlestība attiecībā uz audžumeitiņu – mana pacietība ir daudz īsāka, dusmas uzdzirkstī ātrāk. Dažkārt es jūtos kā tāda ļaunā pamāte no pasaku grāmatām. Un ne jau tāpēc, ka ko sliktu darītu, bet tāpēc, ka jūtu savu sirdi. Kad veros audžumeitas uzticības pilnajās acīs, es jūtos kā nodevēja. Es redzu, cik ļoti viņa alkst patiesu mammas mīlestību. Bet nevaru viņai dot to pašu, ko saviem bērniem. Protams, es ļoti apzināti strādāju pie tā, lai izturētos pret visiem bērniem vienādi. Lai visiem tiktu vienlīdz daudz uzmanība, pieskārieni, lai ēdiens būtu vienlīdz labs un drēbes vienlīdz tīras. Taču man tik ļoti sāp, ka audžumeita nesaņem to, ko viņa būtu pelnījusi – uzaugt savas mammas mīlestības ielenkumā. Kādā reizē, kad līdzdalīju šīs savas sajūtas manam vīram, viņš teica – mēs nevaram gaidīt ideālu iznākumu no situācijas, kas ir tik ļoti salauzta. Ideāli būtu, ja viņa dzīvotu pie savas bioloģiskās mammas un nekad nebūtu bijis iemesls šo ģimeni šķirt. Bet audžumeitiņas pasaule jau ir tikusi salauzta. Un mēs varam tikai darīt labāko, kas mūsu spēkos.
Šie vārdi man palīdz pieņemt savu savu sirdi un noticēt, ka darbs ko darām tomēr ir vērtīgs.
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
