Inese Deksne, audžumamma, adoptētāja un aizbildne: Īstenībā pārsteidzošākais bija tas, ka visvairāk tas bija darbs nevis ar bērnu, nevis es viņu mācīju vai koriģēju, cenšoties viņu pārveidot vai uzlabot, bet tas darbs bija man pašai ar sevi. Tas mani ļoti pārsteidza, cik daudz šī audžuģimenes būšana prasa tieši no manis. Atklāju lietas par sevi, par kurām iepriekš nezināju, un diemžēl tās nebija tikai labākās īpašības, bet arī sliktās, kuras es, šķita, nemaz neesmu apzinājusies. Tas joprojām ir darbs ar mani, jo, ja es pati netieku galā ar sevi, tad man nav, ko bērniem dot.
Nav jābaidās. Baidīties ir veselīgi, bet speriet šo soli, jo jūs nepaliksiet vieni — jums būs atbalsts. Man tas ir mans atbalsta centrs, kas burtiskā nozīmē mani atbalsta visās dzīves situācijās, kas saistītas ar bērniņu, palīdzot būt pēc iespējas labākam aprūpētājam.
Es iedrošinu nebaidīties, jo es gāju šajā visā ar domu: ja tas nebūs man, ja tas nav mans ceļš, tad tas nenokārtosies. Bet, ja tas ir mans ceļš, tad ceļš pakārtosies. Tagad esmu audžuģimene, un grūtībās es zinu, kur varu saņemt atbalstu.
