Svētruna | Dieva mīlētie bāreņi | Edgars Mažis

Kad domājam par bāreņiem, tad nevaram pateikt, kurš bija pats pirmais bārenis cilvēces vēsturē? Senie bauslības teksti liek domāt, ka tādi bijuši jau sen. Dažādi iemesli. Vecāku traģiskā nāve, atkarības, nolaidība, nespēja uzņemties atbildību un citi faktori liek šajā pasaulē būt bāreņiem. Gan mirušu, gan dzīvu vecāku bāreņiem. Atstumti, atstāti, novārtā pamesti. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka bāreņi vēstures gaitā bieži tikuši pamesti novārtā. Tas ir tik netipiski, domājot par Izraēliešu izpratni par ģimeni, kur paplašinātā ģimene rūpējās par tiem, kas bija vieni. Varbūt viens no iemesliem bija nevēlēšanās uzņemties atbildību par citu bērnu, ja pašam jāaudzina savi. Bet nolasītā rakstu vieta iezīmē dramatisku situāciju, kad sabiedrībā ir grūtības, kad ir daudz ļaunuma un vardarbības. Līdzīgi kā šodien, kad atkal un atkal sastopamies ar terminu “sistēmas bērni”, kuru nākotne ir neskaidra, kuru dzīve pēc bērnu nama jau ir it kā ieprogrammēta, ka nekas labs jau no viņiem neiznāks. Un to es saku, nenoniecinot to, ko dara bērnu namu darbinieki. Nereti gan viņi ir ļoti noguruši un pārslogoti. Un tad ir sabiedrība, kura ar aizdomām skatās uz bāreņiem, kuri ir iespējamie potenciālie noziedznieki. Cik grūti būt bārenim vidē, kur tiec nicināts un pazemots! Bet psalma autora izpratne par bāreņiem ir ar skatu uz Dievu.

1. Dievs ir bāreņu palīgs un sargs

Bet Tu gan redzi postu un sirdēstus, Tu vēro brīdi, kad pārņemt visu to Savās rokās. Uz Tevi raugās nelaimīgais un vājais, kas pakļaujas Tavai apsardzībai, un Tu esi palīgs bārim.

Vai vēršanās pie Dieva ir pēdējā cerība? Un kā tas maina mūsu attieksmi, kad lasām šos vārdus? Dievs, kurš palīdz bāreņiem. Tas gan nenozīmē, ka mēs gaidām eņģeļus no debesīm, kuru rūpēsies par viņiem. Šī lūgšana skan izmisumā, kad šķiet, nav iespējams neko mainīt. Līdzīgi kā šodien, kad redzam tik lielu nedrošību gan sevī, gan apkārt. Mūsu pašu individuālisms liek mums šādos brīžos ierauties sevī, izolēties, lai mēs spētu sevi pasargāt, lai kaut kā izturētu. Šis psalma sāpju sauciens liek mums domāt arī par citiem un to, kur ir Dievs šajā laikā. Arī mums piezogas šaubas, arī mēs varam iekrist neticības bedrē, bet skats uz Dievu ļauj ieraudzīt kaut ko tādu, ko līdz šim neesam piedzīvojuši. Noticēt, ka Dievs ir paņēmis savās rokās visus grūtumus. Bet tad Dievs liek mums ieraudzīt, ka blakus mums ir bāreņi, kuriem Viņš vēlas palīdzēt ar mūsu klātbūtni, vārdiem, ieklausīšanos viņos un praktisku rīcību. Apbrīnoju ģimenes, kuras uzņem bāreņus, kuras ir gan viesģimenes, gan tās, kuras adoptē bērnus. Jā, arī viņu dzīvē ir pārbaudījumi un grūtības. Viss nav tik rožaini, kā izskatās, bet šīs ģimenes ir Dieva palīdzošā roka bāreņiem. Un pat tad, ja neesam adoptējuši bērnus, mēs varam gan lūgt par šīm ģimenēm, gan būt blakus ar iedrošinājumu, palīdzību. 

Kungs pasargā svešinieku, bāreni un atraitni pieceļ kājās. Psalms 146:9

Dievs ir nomodā par apspiestajiem, pamestajiem, tiem, kuri tiek ignorēti. Kādā veidā bāreņi tiek piecelti kājās? Taču ar mums, cilvēkiem. Tava un mana iesaistīšanās ir svarīga. Vairākus gadus mūsu draudzē ir kalpošana bāreņiem, kuri ir bērnu namā Imantā. Covid laiks to piebremzēja, bet ir vēlme turpināt. Vajadzīgs cilvēks, kas šo kalpošanu vada, vajadzīgi cilvēki, kas vēlas pievienoties jau esošajai grupai. Dievs ir bāreņa sargs. Un caur mums, Kristus mācekļiem, Viņš šo funkciju veic. Gan ļaujot ģimenei kļūt par viesģimeni, gan dodot ģimenēm iespēju adoptēt bērnus. Bet Dieva palīdzība ir ne tikai tajā, ka Viņš palīdz un sargā viņus, bet

2. Dievs neatstāj bāreņus kaunā

Tu, Kungs, liec piepildīties pazemīgo ilgām, Tu stiprini viņu drosmi un Tu pievērs viņiem Savu dzirdīgo ausi, nesdams taisnību bāriem un grūtdieņiem, un lai cilvēks, kas ir no zemes, vairs nedara varas darbus! 17.-18.pp.

Kas notiek bāreņa sirdī? Cik bieži viņš vai viņa lūdz Dievu pēc palīdzības? Nereti mums gribas domāt, ka viņi ir apvainojušies uz Dievu par to, ka aug bez savas bioloģiskās ģimenes. Bet mums apslēpta ir viņu iekšējā dzīve, kuru Dievs redz visā pilnībā. Dieva taisnība sevī ietver gan rūpes par bāreņiem, gan arī to, kā cilvēki pilda Dieva likumus attiecībā uz viņiem.

“Tā saka Pulku Kungs: spriediet taisnu tiesu, esiet laipni un līdzjūtīgi viens pret otru – neapspiediet atraitni un bāreni, svešinieku un nabago! Ļaunu viens pret otru sirdī nedomājiet!” Caharijas 7:9-10

Mēs spējam ignorēt bāreņus. Domāt, ka viņu nemaz nav, bet tā nav taisnība. Mēs spējam izteikt savu nicinošo spriedumu par viņiem. Dažreiz cilvēki pazemojoši runā gan par ģimenēm, kuras ir adoptējušas bāreņus, gan par bērniem, kuri nāk no bērnu namiem. Nu kas gan labs var no viņiem iznākt? Vai tad es neteicu, ka nevajag ar šiem bērniem ņemties… Un mēs esam jau uzlikuši nolemtības zīmogu.

Mēs kļūstam par viņu apspiedējiem, kad nedodam viņiem iespēju kaut ko dzīvē sasniegt. Jā, viņi nav ideāli, viņi ir savu vecāku traumēti, bet ikvienam cilvēkam jādod iespēja strādāt un sevi parādīt. Bet, ja mēs spējam viņus sāpināt, tad Dievs neatstāj bāreņus kaunā. Viņš iestājas par viņiem, un tas nozīmē, ka mēs nostājamies pret Dievu un Viņa nodomu iepretī bāreņiem. Un to mēs nevēlamies, jo Dievs prasīs atbildību par mūsu nevēlēšanos iepazīt un kalpot bāreņiem.

Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. Jēkaba 1:27

Un tad mēs esam izvēles priekšā. Turpināt vienaldzīgi skatīties uz bāreņiem. Vai atzīt, ka esam bijuši nevērīgi, sāpinājuši gan bāreņus, gan ģimenes, kuras viņus adoptējušas. Lai cik idealizēti mēs domātu par nākotni, bāreņi būs klātesoši visu laiku. Prieks, ka viņu skaits bērnu namos ir ievērojami samazinājies šajos gados, bet šobrīd Imantas bērnu namā dzīvo 30 bērni un jaunieši. Un tu un es varam kaut mazliet atvieglot viņu dzīvi un būt blakus, lai iedrošinātu, lai aizlūgtu, lai stiprinātu. Ja Dievs mīl bāreņus, tad man jālūdz, lai Viņš man dod spēku darīt to pašu.