02.11.2025., Rīgas Baptistu draudze Mājvieta, mācītājs Kārlis Kārkliņš
Šajā Bāreņu svētdienas dievkalpojumā mēs pārdomājam Jēzus aicinājumu no Marka evaņģēlija 8:31–38 – aicinājumu, kas iet pretēji mūsu dabiskajai vēlmei dzīvot ērtu un vieglu dzīvi. Jēzus atklāti runā par ciešanām, krustu un sekošanu Viņam, un Viņš aicina arī mūs brīvprātīgi ņemt savu krustu un sekot.
Ņem savu krustu
Mēs bieži gribam, lai dzīve būtu viegla, saprotama un droša. Taču Jēzus neaicina vienkārši izturēt apstākļus, kas mums gadās – grūtības, ciešanas vai sāpes, kuras neviens no mums neizvēlas. Viņš aicina uz ko citu: apzināti darīt to, kas ir grūti un maksā, tieši tāpēc, ka mēs sekojam Kristum. Tas ir mūsu krusts – paklausība Dievam arī tad, kad tā nav ērta vai izdevīga.
Kad Jēzus saka Pēterim: “Atkāpies no manis, sātan!”, Viņš atmasko kārdinājumu domāt pēc cilvēka prāta, nevis pēc Dieva nodoma. Velns grib iegalvot, ka viss jānotiek pēc mūsu plāna, mūsu komforta un mūsu izpratnes. Taču sekošana Kristum sākas ar sevis aizliegšanu – ar apzinātu izvēli nelikt centrā savas vajadzības un vēlmes, bet Dievu un citus.
Ņemt savu krustu nozīmē darīt to, uz ko Dievs aicina un ko Viņš pavēl. Katram no mums šis “krusts” var izskatīties atšķirīgi, bet kā draudzei mums ir arī kopīgs uzdevums. Viens no tiem ir rūpes par tiem, kas ir visneaizsargātākie – arī par bāreņiem. Jēzus saka: “Seko man.” Tas liek uzdot jautājumu – kur Kristus mūs ved? Kur Viņš vada Mājvietas draudzi? Vai mēs patiešām sekojam, vai tomēr vienkārši dzīvojam savu dzīvi?
Pašaprūpe
Šajā kontekstā mēs pieskaramies arī pašaprūpes jautājumam. Vai tā ir svarīga? Jā. Bet vai tā ir vissvarīgākā? Nē. Ticībā mēs ļoti bieži dodam to, kā mums pašiem trūkst – cerību, mieru, klātbūtni, mīlestību. To mēs paši sevī nespējam saražot; tas nāk no Dieva. Ja mēs gaidīsim brīdi, kad mums pašiem ar visu būs “kārtībā”, lai tikai tad iesaistītos, mēs gaidīsim līdz mūžībai. Pilnība mūs sagaida tikai tur.
Jautājums ir arī par domāšanu: vai mēs strādājam, lai varētu atpūsties un dzīvot ērtāk, vai arī mēs apzināti atpūšamies, lai mums būtu spēks darīt kaut ko jēgpilnu? Šo jautājumu ir svarīgi uzdot ne tikai individuāli, bet arī kopā kā draudzei.
Kāpēc pastāv Mājvietas draudze? Šis jautājums bija aktuāls, kad draudze piedzīvoja restartu no Semināra draudzes uz Mājvietu, un tas ir aktuāls arī šodien. Vai mūsu mērķis ir tikai tas, lai mums pašiem būtu labi? Es ceru, ka mums ir labi – bet tas nav galvenais mērķis. Mērķis ir kopā darīt kaut ko jēgpilnu, kam ir mūžības vērtība.
Bībelē mēs redzam skaidru pavēli – darīt mācekļus. Tas ir mūsu ikdienas uzdevums. Vienlaikus Dievs dod arī virzienus, kuros draudze uzņemas īpašu atbildību: pasludināt evaņģēliju un redzēt, kā Dievs caur mums maina cilvēku dzīves; rūpēties par savu pilsētu, jo tās labklājība ir arī mūsu labklājība; un būt uzticīgiem Dieva aicinājumam parūpēties par tiem, kas ir visneaizsargātākie.
Kā to labi formulē Deivids Plats – mēs bieži domājam, ka risinājumi ir pasaules sistēmās vai politikā, bet Dieva nodoms ir, ka risinājums esam mēs – draudze. Dievs mūs tā ir iecerējis, ekipējis un devis mums Svēto Garu.
Jēzus uzņēmās savu krustu
Jēzus uzņēmās savu krustu – mūsu grēkus, mūsu nespēku, vientulību un atstumtību. Svētā Gara spēkā arī mēs varam uzņemties citu cilvēku smagumu. Mājvietas dzimšanas dienas kontekstā mēs atkal sev jautājam: kāpēc Mājvieta pastāv? Lai darītu kaut ko jēgpilnu. Kaut ko, kam ir mūžības vērtība.
Pat ja tas sākas ar “ūdensglāzi vienam no šiem vismazākajiem”.
