Ja tu, kā skolotājs, sevi raksturotu kā dzīvnieks, kāds dzīvnieks tu būtu?
Kā tu justos, ja tev priekšā stāvētu lauva? Vai aitiņa? Kā tu izturētos? Ja mūsu smadzenes uztver draudus, tās reaģē ar noteikta veida reakcijām, kuras var ietekmēt mūsu spēju mācīties. Tāpēc dažiem bērniem, kuri sēž mūsu mācību stundās, nespēj uzvesties un mācīties tā, kā mēs vēlētos, pat tad, ja mēs sevi uzskatām par visjaukāko vai mierīgāko dzīvnieku šajā pasaulē. Tas ir tāpēc, ka viņu pieredze ar pieaugušajiem, kuriem ir autoritāte pār viņiem ir bijusi tikai negatīva vai pat bīstama, ka viņi dzīvo nepārtraukta stresa stāvoklī. Šajā video Dr. Jakobs Hams paskaidro šo fenomēnu un iesaka ziļoņu māmiņu palīdzību.
Video transkripcija:
Šodien domāsim par labāko veidu kā apmācīt skolotājus par traumu, bez tehniskiem termiņiem, un kas viņiem ir pats svarīgākais skolas kontekstā. Šķiet, ka labākais veids būtu atšķirt smadzenes, kuras ir mācīšanās režīmā no smadzenēm, kuras ir izdzīvošanas režīmā. Tātad, mācīšanās režīms un izdzīvošanas režīms.
Atšķirība ir tāda, ka mācīšanās režīmā smadzenes ir atvērtas jaunai informācijai. Pilnībā pieņem neskaidrību, pelēkos toņus un nenoteiktību. Tās redz kopainu. Tās it kā sēž uz balkona, spēj skatīties uz visu mežu un saprast kas tur notiek. Emocionālā līmenī šajā smadzeņu režīmā cilvēki jūtās mierīgi, varbūt sajūsmā par jauno vielu, varbūt ir neliels rotaļīgums un jautrība, un noteikti grib uzzināt kaut ko jaunu. Viņi nebaidās no kļūdām, jo tā ir tikai daļa no mācīšanās. Viņi nedomā par sevi, bet ir pārliecība, ka vajag censties un tad iemācīties jauno vielu.
Smadzenes izdzīvošanas režīmā darbojas pavisam citādāk. Tām ir milzīgs fokuss uz draudiem, tām nepatīk neskaidrība, grib skaidrus faktus, viss ir tikai melns vai balts, nekādus pelēkos toņus. Emocionālā ziņā, izdzīvošanas režīms liek cilvēkam iekrist panikā. Viņam uzmācas bailes kļūdīties. Viņš nejūtas mierīgs un atvērts jaunām lietām, bet grib, lai pēc iespējas ātrāk viss beigtos. Izdzīvošanas režīmā, cilvēkiem nepatīk kļūdīties un viņi baidās izskatīties stulbi. Skolēni izdzīvošanas režīmā negrib atbildēt klases priekšā, negrib pacelt roku, uzdot jautājumus, jo izskatīsies stulbi. Tāpēc viņiem ir lielas šaubas par savām spējām, un baidās, ka citi redzēs, cik viņi ir dumji.
Ir svarīgi saprast šo režīmu mijiedarbību, jo izdzīvošanas režīms vienmēr ņem virsroku pār mācīšanās režīmu. Ļoti saprotami, jo izdzīvošanas režīms glāb dzīvību. Tev jāpieverš uzmanība bīstamai situācijai. Problēma ir tāda, ka jo ilgāk smadzenes ir izdzīvošanas režīmā, jo grūtāk pēc tam izkļūt ārā un grūtāk pāriet uz mācīšanaš režīmu. Tas ir līdzīgs mītam par Sīsifu, kuram ir jāveļ bluķis stāvā kalnā, bet katru dienu tas noveļas kalna pakājē un viņam atkal jāsāk no sākuma. Būdams mācīšanās režīmā tu atrodies kalna augšdaļā. Vari redzēt visu, kas notiek, bet tas prasa lielas pūles, lai tur nokļūtu. Jebkurā brīdī, ja neesi uzmanīgs, ir viegli atkal noslīdēt izdzīvošanas režīmā. Bluķi, kuru Sīsifs veļ augšā var pielīdzināt stresam. Jo vairāk stresains tu jūties, jo smagāks un lielāks paliek bluķis un tas tevi ātrāk stumj izdzīvošanas režīmā. Cilvēkiem ar traumatisko pieredzi, stress var būt ļoti stindizinošs un intensīvs. Cilvēkam ar traumatisko pieredzi stress padara bluķi krietni lielāku. Cilvēks ar traumatisko pieredzi maldīgi uztver neskaidrību kā draudīgu un stresainu. Tas nozīmē, ka viņiem bluķis vienmēr ir milzīgs.
Labas ziņas ir, jo vairāk tu kontrolē stresu, jo vieglāk ir atrastie mācīšanās režīmā, jo bluķis ir daudz mazāks. Skolotājiem es gribu uzsvērt, ka labākais veids kā turēt skolēnu mācīšanās režīmā balstās uz piesaistes principiem. Skolēni vislabāk mācās tad, kad jūtas droši un pieaguši sniedz viņiem atbalstu. To var salīdzināt ar ziloņu mazuli. Mazulis spēlējas ar lapām, vai izpēta kādu koku, viņam ir jautri. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš var tā darīt ir tāpēc ka ap viņu ir vesela grupa ziloņu māmiņu, kuras viņu pasargā un uzmana, lai nekas viņam neapdraud.
Bērnu ar traumu, kurš ir iestrēdzis izdzīvošanas režīmā, var pielīdzināt ziloņu mazulim, kuram apkārt nav aizsārgojušo pieaugušo. Viņš nespēj mācīties un spēlēties, jo pārāk fokusējas uz draudiem. Tāpēc es uzskatu, ka vissvarīgākais, kam jāpievērš skolās, daudz svarīgāks nekā metodes vai mācību programmas, ir radīt vidi, kurā skolēni sajūt šādu lielo māmiņu ziloņu klātbūtni, uzraudzību un aizsardzību. Ja skolēni to sajūt, tas atraisīs viņu zinātkāri un vēlmi mācīties un ļaus viņiem radoši spēlēties, lai veicinātu mācību procesu.
