Pirms mazliet vairāk kā diviem gadiem mēs ar Kārli sapratām, ka mums ir vieta gan mājās, gan sirdī, lai piepildītu kāda bērniņa vajadzību pēc ģimenes. Šobrīd vēl palikuši pēdējie soļi, līdz gaidītais audžbērniņš varēs ienākt mūsu ģimenē. Garš ceļš jau ir noiets, tā sākotnējā, rožainā miglā tītā ainiņa, kuru bija uzbūruši mūsu prāti – par bērniņu ar asarainām actiņām, kurš pateicībā skrien mums pretī ar plaši atplestām rociņām, – jau sen ir zudusi. Šo gadu laikā esam dzirdējuši tik daudz sāpju pilnus, patiesus stāstus. Tie ir lauzuši gan mūsu sirdi, gan prātu, liekot pasauli redzēt pavisam citā rakursā.
Tagad, kad redzu, kā Jēkabs un Katrīna cīnas par vietu manā klēpī, es iedomājos par to pusotrgadīgo puisīti bērnu namā, kurš par mīlestību vairs necīnās. Viņš ir atradis milzīgu rotaļu lāci, lielāku par sevi pašu, kuru velk sev visur līdzi un ik pa brīdim cieši apkampj, kamēr uzstājīgākie un raksturā agresīvākie bērniņi vēl tomēr turpina cīnīties par vietu auklītes klēpī.
Kad raugos, kā Jēkabs pie galda piestumj beņķīti, uzkāpj uz tā un uzsmērē biezu riekstu sviesta kārtu uz maizes, es iedomājos par brālīti un māsiņu, kuri mazā dārza būdiņā našķojas ar plastilīnu. Jo nekā ēdama nav redzējuši jau vairākas dienas. Sarkanā krāsa – tomātiņš, zaļā – gurķis, dzeltenā – maizīte.
Kad vakarā pirms miedziņa rokās aijāju Katrīnu un dziedu viņai šūpuļa dziesmu, es domāju par tiem divgadīgajiem bērniņiem, pie kuriem vakarā neviens nenāk. Bērnunamā viņi iemācījušies paši sevi ieaijāt – pirms miega ritmiski sitot galvu pret spilvenu, paši sevi šūpinot…
Kad eju garām aizmigušā Jēkaba gultiņai un piekārtoju sedziņu, es atminos par tiem bērniem, kas vēl arvien domā, ka gulta ir vecu lupatu midzenis tumša skapja stūrī.
Kad mans dēls, sārtiem vaigiem un izpūrušiem matiem skrien man pretī, ielec klēpī un cieši apķeras ap kaklu, es domāju par to četrgadīgo meitenīti, kura vispār nemāk skriet, jo visu savu mūžu ir nodzīvojusi ieslēgta četrās sienās.
Un tad, kad atminos, kā siltā vasaras vakarā kurinājām ugunskuru, ar vienu roku cepām desas un ar otru tikmēr atgaiņājām odus, es iedomājos par to bērniņu, kurš nemācēja iet pa zāli. Viņš ik uz soļa klupa un krita, viņa kājiņas pinās glīti apcirptā mauriņa zāles stiebros, un, ieraudzīdams kādu kukaini, viņš krita panikā. Dzīvodams bērnu namā, viņš netika vests laukā – viņš bija pieradis iet tikai pa gludu grīdu, viņš nezināja, kā smaržo zāle un kā visa zeme san, dzīvības pilna.
Kad mērķtiecīgā Katrīna, mēģinot sasniegt kārtējo virsotni (palodzi, ķeblīti vai jebko, kas ir augstāks par zemi), atkal krīt un dabū zilumu uz pieres, es iedomājos par tiem zīdaiņiem, kas ikdienu pavada ar sētiņu norobežotā, nopolsterētā telpā ar noapaļotiem stūriem un drošām mantiņām. Iznākot ārpus bērnu nama sienām, no ikviena sadzīves priekšmeta viņi var iegūt kādu nopietnu traumu. Jo viņi nemāk krist tā, lai spētu atkal celties. Viņi nezina, kas ir bīstams, bet kas ne.
Dažkārt Jēkabam sakam: “Bet tu taču esi viens foršs puika!” un viņš vēsā mierā atbild: “Jā, es zinu!” Un tad es atminos, ka bērni, kas izņemti no bioloģiskajām ģimenēm, nereti notikušajā vaino sevi. Nonākuši bērnu aprūpes iestādē, viņi pazūd kā personība un paliek daļa no sistēmas – kas jāpabaro, jāapģērbj, kas jauztur. Bet nav neviens, kas viņus ne tikai uzklausa, bet arī sadzird, nav neviens, kas pasaka, cik tu esi vērtīgs. Un tā viņi uzaug – pilni vainas apziņas, vilšanās, ar zemu pašapziņu. Mētāti no vienas vietas uz nākamo, viņi ir tik daudzkārt vīlušies pieaugušajos, ka viņiem vairs netic. Nākotnē viņi paši vairs nespēj veidot uzticības pilnas attiecības. Un diezin vai viņi jelkad spēs kādam atbildēt – “Jā, es zinu, ka esmu foršs!”
Un tad es eju pa Rīgu, skatos garāmgajēju vaibstos un mēģinu sazīmēt – kurš no viņiem zina, kas ir ģimene, kurš no viņiem ticis ucināts un apčubināts, kurš bērnībā ticis pazemots un izmantots. Kurš ir tik stipri sists, ka pat vairs nezina, kas ir sāpes. Kurš ir aizņemts, skrienot pa pasauli un meklējot sev labāku un ērtāku dzīvi… Kurš steidzas mājās, lai apskautu savus bērnus “no citas mammas” un turpinātu līmēt kopā viņu sīksīkās drumstalās saplīsušās sirsniņas… Tā nu es klīstu pa ielām, un garāmgājējos meklēju sevi.
Bāreņu svētdiena, ko šodien atzīmējam, ir lieliska iespēja, lai mēs ikviens ieklausītos šo ārkārtīgi dārgo, bet sāpināto bērnu stāstos, lai parakātos savā sirdī un varbūt ļautu tai salūzt par šiem bērniem. Jo tas ir galvenais, kas viņiem patiešām vajadzīgs – viena salauzta sirds, un divas mīlošas rokas.
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
