Uhh, kā pirms trim gadiem vārījās asinis. Kā sāpēja sirds. Kā uztraucāmies, pārdzīvojām. Mūsu audžumeitiņa devās adopcijā. Atminos, ka tajā dienā man nebija drosmes viņu pavadīt līdz mašīnai. Vīram gan bija un viņš pārnāca ar asarām acīs. Vakarā mēs no matračiem uz grīdas uztaisījām lielo gultu, sagūlām visi vienā rindiņā un skatījāmies multeni. Vajadzēja kaut ko, ar ko novērst domas. Mēs cieši apskāvām meitu un dēlu, un centāmies izslēgt domas. Bija pārāk smagi.
Sākās Covids. Mēs visi bijām mājās, cieši, cieši kopā, viens otru stutējot un atbalstot. Sākuma laiks pagāja tā… dīvaini. Atminos, cik brīvas pēkšņi šķita rokas, kad mājās bija divi, nevis trīs bērni. Daudz klusāk, daudz mierīgāk. Un tomēr pakausī ieperinājusies trauksme un kūlenis vēderā, kad mājās uzpeld kāds mēms atgādinājums par audžumeitiņu – aizmirsta rotaļlieta, veļas groza apakšā aizķēries krekliņš, zobubirste…
Tad, kad bija pagājis jau vairāk kā mēnesis kopš adopcijas, es sarunās ar draugiem minēju, ka mūsu bērni ļoti labi tikuši galā ar audžumāsiņas aiziešanu. Jā, viņi atminas un piemin, bet ne ar lielu smagumu. Līdz kādā pavisam parastā dienā dēls skatījās uz audžumāsiņas bildi un salūza. Viņš aizgūtnēm raudāja, viņš tik ļoti ilgojās. Nekad nebiju redzējis viņu tik skumju pārpilnu. “Kāpēc es nevaru viņu satikt? Kāpēc nevaru aizbraukt ciemos?” viņš izmisis jautāja. Un es neko nevarēju piedāvāt, nekā risināt viņa skumjas. Tikai cieši apskaut un raudāt līdzi.
Kad dēls bija nomierinājies, es no sienām un ledusskapja slepeni noņēmu visas audžumāsiņas bildes. Es tik ļoti vēlējos noslēpt visus trigerus, kas varētu atkal izraisīt tik lielu skumju izvirdumu – es nebiju pārliecināta, ka spēšu būt pietiekami spēcīgs balsts, ja dēls salūztu vēlreiz. Es pati centos paslēpties no zaudējuma. Kad vīrs pārnāca mājās, viņš uzreiz pamanīja trūkstošās bildes. Es teicu, ka neesmu gatava. Dienu, divas, trīs… un tad es pieķēru sevi skruļļojam telefonā galeriju un meklējot bildi ar audžumeitiņu, kādu lietisku pierādījumu, kaut ko, pie kā pieķerties.
Protams, ka fotogrāfijas pie dzīvokļa sienas drīz vien pieliku atpakaļ. Un tad, kad bērni lūdza, lai datorā ieslēdzu video ar audžumāsu, es iekšēji spirinājos pretī, tik ļoti, ļoti gribēju novērst domas ar ko citu, varbūt atkal piedāvāt multeni, jo tā taču vieglāk (un bija reizes, kad tā arī darīju)… Taču manā atmiņā iedzēla tā sajūta, ko piedzīvoju, meklējot viņas bildi pati savā telefonā, to pēdējo “saķeres” punktu ar manu audžubērnu. Un es ieslēdzu datoru un atvēru ģimenes video galeriju. Un tad mēs kopā smējāmies par viņas jokiem, par to, kā viņa pusaizmigusi ēd vakariņas un dejo sintezatora pavadībā… un tad mēs vairs nesmējāmies, un tad es slaucīju bērnu asaras un atkal no jauna cieši viņus apkampu. Un tā atkal, un atkal, un atkal… mēs lēnām soļojām samierināšanās virzienā.
Kādēļ tik smagi?
Mūsu un bērnu skumjas bija tik lielas ne tikai tādēļ, ka audžumāsa bija devusies prom, bet vēl jo vairāk dēļ tā, kā tas bija noticis – diemžēl adopcijas kārtība pie mums ir tik ārkārtīgi sasteigta. Dažu nedēļu laikā dažas satikšanās. To laikā mēs centāmies pēc iespējas mierīgāk sagatavot audžubērnu un arī bioloģiskos bērnus pārmaiņām – mēs rādījām adoptētāju bildes un stāstījām, ka viss ir un būs labi (un lūdzām Dievam, lai tā patiešām būtu). Mēs sagatavojām bilžu albumu ar foto no mūsu ikdienas, līdzi iepakojām audžumāsas komforta lietas – mīļāko rotaļlietu, drēbītes, pazīstamo dvielīti – lai pūrā būtu gabaliņš māju drošības. Kad audžumāsa ciemojās pie adoptētājiem, mūsu bērni brauca līdzi (lai viņi redzētu, ka vieta, uz kuru audžumāsiņa pārceļas, ir droša un jaunie vecāki ir uzticami.) Bērni, diemžēl, klausījās arī kā adoptētāji viņiem sola, ka noteikti aicinās svētkos ciemos (kas nekad tā arī neīstenojās. Mācība mums nākotnei – nepaļauties un sarunās ar bērniem neatsaukties uz solījumiem, ko izsaka kāds cits procesā iesaistītais). Un tad pienāca tā diena, kad audžumāsa pārvācās pie savas jaunās ģimenes un šajā mirklī mūsu kā audžuģimenes rokas palika bezspēcīgas. Tālāk viss atkarīgs no adoptētājiem. Un diemžēl ir tik daudz adoptētāju, kas vēl arvien uzskata, ka ienākot ģimenē, bērns ir “kā balta lapa” – ka viņa pagātni var nogriezt, kontaktus noslēgt. Ka tā bērnam ir visveselīgāk.
Un tādēļ mums bija tik smagi. Tā diena, kad pēdējo reizi samīļojām audžumeitiņu un tā diena, kad vīrs tur pagalmā pamāja ardievas bija pēdējā reize, kad viņu redzējām. Nē, es tomēr meloju. Sapņos es viņu vēl arvien redzu.
Paši vainīgi.
Un Tu varbūt domā – ko es te gaužos? Mēs taču zinājām, uz ko parakstāmies, kļūdami par audžuģimeni. Jā, protams, mēs zinājām. Un arī savus bērnus adopcijas dienai sākām gatavot jau tad, kad audžumeitiņa pie mums nonāca – atkal no jauna sarunās pieminot mūsu kā audžuģimenes kopējo misiju. Tomēr viens ir runāt, otrs ir piedzīvot. Turklāt piedzīvot pirmo reizi. Nekādas zināšanas nespēj sagatavot skumjām, kad aiziet tavs mīļais cilvēks.
Varbūt Tu domā – a ko tad paši neadoptējām, ja jau tik smagi šķirties? Tādēļ, ka par spīti grūtumam, es zināju un jutu, ka audžumeitai ir jādodas tālāk. Ka mēs esam tikai ceļa posms viņas stāstā. Un šo apziņu grūti izskaidrot, to var tikai just. Turklāt audžumeitiņai bija iespēja tikt adoptētai kopā ar savām bioloģiskajām māsām, kas viņai ir neatsverams, neizmērāms ieguvums. Mūsu ģimenes kapacitāte un iespējas neatļautu uzņemt ģimenē vairākus bērnus, līdz ar to loģiska bija adopcija.
Bet kā ar jūsu bērniem? Kādēļ pakļaut viņus tādām skumjām? Es melotu, ja apgalvotu, ka tajos brīžos, kad Jēkabs un Katrīna raudāja pēc audžumāsiņas, es neapšaubītu mūsu lēmumu. Jo tie bija brīži, kad emocijas kliedza skaļāk par mūsu pārliecību, skaļāk par ticību un skaļāk par faktiem…
Bērnu ieguvumi audžuģimenē
..tomēr mēs zinām, ka būdami par audžubrāli un audžumāsu, mūsu bērni ir ieguvēji. Mūsu kopā izdzīvotā audžuģimenes pieredze bērnos veido unikālu empātiju pret pasauli, pret apkārtējiem. Tā liek pamanīt mūsu tuvākos un dod iespēju ne tikai teorētiski just līdzi un ziedojumu kastītē iemest centus, bet gan praktiski piedalīties rūpēs par grūtībās nonākušajiem, tā atver viņu acis un sirdis uz bērniem, kuri nevar uzaugt drošībā savās mājās. Mūsu pasaulē, kas ir tik ārkārtīgi uz ērtībām, komfortu, prieku, vēlmju apmierināšanu vērsta, audžuģimene dod iespēju bērniem ļoti praktiski trenēt viesmīlību.
Viņi zina, ka audžubērnu pieņemšana viņiem ko maksā – tā “maksā” dalīšanos ar mantām, dalīšanos ar telpu, tā “maksā” daļu no vecāku uzmanības. Tajā pat laikā viņi piedzīvo, ka šāda iziešana no komforta nenozīmē sliktāku dzīvi. Viņi ir tik pat mīlēti, viņiem nekas netrūkst, viņiem ir gādīgi vecāki, draugi, pulciņi. Turklāt viņi ir bijuši daļa no mūsu kopīgajām rūpēm par pasauli.
Vai zināt to sajūtu pēc kopīga ģimenes ceļojuma? To sajūtu, ka pilna bagāža piekrāta ar atmiņām, ar satuvināšanos, ar viens otra tuvāku iepazīšanu? Audžuģimene ir vislielākais ceļojums, kādā mēs kopā ar bērniem esam bijuši.
Un tajos brīžos, kad bērni sēro pēc audžumāsām un audžubrāļiem, mums ir iespēja viņus šajās sērās vadīt. Būt blakus, runāt, izrunāt, iedrošināt. Savā ziņā tā ir droša platforma kur pirmo reizi dzīvē satikties ar sērām un saprast, ka tās nav pasaules gals.
Turklāt mūsu bērni spēj audžubērniem dot to, ko mēs kā pieaugušie nespējam – viņi var būt vienaudži, rotaļu biedri. Viņi kopā smejas, dzied un trako tā, kā tikai bērni to spēj. Viņi spēlē lomu spēles un rīko tējas pēcpusdienas. Viņi māca dzīvi audžubrāļiem un māsām nevis “no augšas” (kā mēs pieaugušie), bet no tā paša līmeņa, caur bērna perspektīvu.
Šobrīd, kad pagājuši jau vairāki gadi, emocijas ir norimušas, mēs esam bijuši audžuģimene arī otrajam audžubērnam un turpināsim iesākto ceļu, es to varu apgalvot pavisam droši.
P.S. Jēkabam tagad ir 11 gadi. Viņš ir superīgs jaunietis ar skaistu un rūpēm bagātu sirdi. Īsi pirms nopublicēju šo rakstu, es viņam vaicāju – kādas tev ir sajūtas, domājot par mūsu pirmo audžubērniņu? Un viņš teica: “Vairs nav tas smagums un skumjas, kā toreiz. Ir tik daudz foršas atmiņas, kuras bez audžumāsas nebūtu!”
Šeit es gribētu noslēgt savu prātojumu un teikt – redziet kā, viss grūtais aizmirstas un paliek tikai skaistais. Tomēr es sev apsolīju, ka šajā blogā būšu patiesa. Jau pēc mirkļa Jēkabs paslēpa seju plaukstās un teica: “Bet es negribu par to vairāk runāt. Jo ir grūti.”
Arī tagad. Trīs gadus vēlāk. Mēs skumstam.
Rute Kārkliņa ir audžumamma un bloga https://kaktinsh.wordpress.com/ autore
